Vīteņaugi jeb liānas ir gan viengadīgi, gan daudzgadīgi – atkarībā no sugas. Un aizvien iecienītāki kā dārzu rota. Tie var gan izcelt kādu dārza detaļu, gan kalpot kā romantisks elements, piemēram, apvijot lapeni vai nojumi, kā arī pildīt sedzošu funkciju un noslēpt ne pārāk glītu žogu, kādu šķūnīti vai citu saimniecības ēku, vai fasādes daļu. Vīteņaugi strauji aug, tāpēc tie lieti noder, ja rezultātu nepieciešams sasniegt iespējami drīz – ja jāapzaļumo jaunbūve un tamlīdzīgos gadījumos. Pazīstamākais ir pieclapu mežvīns.
Ātraudzīgi un dekoratīvi
Ir vīteņaugu sugas, kas pāris mēnešos sasniedz iespaidīgu augstumu un apvij pergolu, sienu, žodziņu. Tādi augi ir puķu zirņi un citas vijīgas vasaras puķes, ugunspupas, kāršpupiņas, zirņi, arī ķirbjaugi un gurķi – ja tiem nodrošina attiecīgus balstus, tie labprāt rāpjas augšup. Šāda augu siena gan nebūs sevišķi blīva un kalpos vienu sezonu, taču tas ir variants, ja nepieciešams ātri kaut ko noslēpt uz neilgu laiku.
Arī šie augi, līdzīgi kā lielākā daļa daudzgadīgo vīteņaugu, labi aug noēnotās dārza vietās. Stādaudzētavas Baltezers saimnieks Varis Kazaks stāsta, ka pēdējā laikā pieprasītas ir liānas ar ēdamiem augļiem. Tādas ir citronliāna, kas ir ārstniecības augs. Šai kategorijai pieder arī vīnogas, kas tomēr ir grūtāk audzējamas un kaprīzākas. «Daudzi dārzu īpašnieki prasa aktinīdijas dēstus. Tas ir augs ar lielām, platām zaļām lapām, kas nobriedina augļus, kuri izskata un garšas ziņā līdzīgi kivi vai ērkšķogām. Tie Latvijas apstākļos spēj nogatavoties vasaras otrajā pusē, kad iegūst zaļgani zeltainu toni,» stāsta Kazaks. Vīrišķajiem aktinīdiju eksemplāriem ziedēšanas laikā lapas kļūst bālas, vēlāk baltas līdz rozā un sārtas. Vajadzīgs balsts, ko tās apvij ar dzinumiem. Aktinīdijas spēj izaugt pat astoņus metrus augstas! Ieteicams tās stādīt ēku austrumu vai rietumu pusē.
Drenētās augsnēs patiks augt koši ziedošajiem klemanšiem. Tiem ir dziļa sakņu sistēma un izteikti vijīgi stumbri. Klemanšiem ir dažādas sugas, un visi tie ir saulmīļi, kam patīk no vēja aizsargātās vietās. Saknes daļai jābūt noēnotai. Augam vajadzīgs balsts, ap kuru vīties ar dzinumiem. Klemanši lieliski der arī pergolu apaudzēšanai. "Arī apaļlapu kokžņaudzējs lieliski apvij balstus, vijas uz augšu arī ap stabiem. Rudenī šim augam nobriest oranžas dekoratīvas ogas. Septembra beigās lapas dzeltē, izskatās skaisti," atklāj stādaudzētājs.
Iemīļots vīteņaugs ir sausserdis, ko pazīstam ar daudz romantiskāku nosaukumu – Saldā mīlestība, ko tas ieguvis izteiksmīgās, saldās smaržas dēļ. Sausseržiem ir vairākas sugas, lielākoties tām vajadzīgas auglīgas un drenētas augsnes, saulainas vietas. Pacieš arī daļēju noēnojumu. Vajadzīgs stabils balsts, kam apvijas ar kātiem un jaunajiem dzinumiem.
Jārūpējas par balstiem
Ja dārzā ir gana daudz vietas, Kazaks iesaka dēstīt vīteņhortenziju. Tā zied baltiem ziedu čemuriem, nedaudz mazākiem nekā parastā hortenzija. Hortenzija var augt noēnojumā, bet bagātīgāk ziedēs saulainā vietā. To lieliski izmanto pergolu apaudzēšanai, ēku, žogu, sienu, lapeņu nosegšanai. Augs būs pateicīgs par labi ielabotu, trūvielām bagātu, labi drenētu augšanas vietu. Jāņem gan vērā, ka pirmos trīs gadus šis vīteņaugs aug lēni. Arī hortenzijai vajag balstu, taču vīteņhortenzija, līdzīgi kā efeja, liek lietā dzinumu audu sakņveida izaugumus. Izmantojot tos kā piesūcekņus, tās stingri nostiprinās pat pie samērā gludas un cietas akmens sienas.
"Izvēloties audzēt liānu, es iesaku padomāt, kā stiprināsiet to pie balsta. Vēlams padomāt par speciālu konstrukciju – režģīti, kur augs var vīties un turēties. Iespējams, būs nepieciešams tam palīdzēt, nedaudz atsienot. Vējš, lietus var liānas atraut no balsta, un, piemēram, mežvīnam ir liela masa, tas krītot var gan pats aiziet bojā, gan traumēt līdzās esošus augus," skaidro Kazaks. Klemanši ziemā jālaiž lejā un jāpiesedz. Arī citiem vīteņaugiem nenāk par sliktu sala laikā piesegt saknes.
Lielākoties liānas pacieš daļēji noēnotu vietu labāk nekā tiešu, ilgstošu sauli. Taču tās ņem no augsnes resursus, tāpēc rūpīgi jāplāno, ko stādīt līdzās.