Pirms vairākiem gadiem manu mammu ielika Rīgas 1. slimnīcā. Jau aizveda ar slimu sirdi, slimnīcā viņa vēl dabūja plaušu karsoni un tā nonāca reanimācijā. Sākās 32 dienu murgs. Katru dienu gāju pie mammas, klāt nelaida. Kad zvanīju, teica: "Zvaniet vēlāk. Stāvoklis nemainīgi smags. Cerības nedodam. Vēl joprojām koma." Tā es gāju, divas nedēļas katru dienu stāvēju pie durvīm un mēģināju salasīt druskas, kā mammai klājas. Pēc divām nedēļām šādā spriedzē un režīmā beidzot sadūšojos un paņēmu aploksni ar naudu. Man nebija žēl naudas, bija tikai šausmīgi neērti domāt, kā es to naudu došu ārstam, ko es teikšu, ko - viņš. Nekad nebiju nevienam devusi kukuli. Bet viss izrādījās elementāri - ārsts iesauca kabinetā, bez kāda mulsuma lietišķi paņēma aploksni. Beidzot izstāstīja man sīki un smalki par mammu. No tās dienas es varēju arī sēdēt blakus savai mammai katru dienu. Skats, ko ieraudzīju pirmoreiz, bija baiss. Neapsegta. Neapkopta. Jēliem, izgulētiem papēžiem. Kopu, cik spēju. Kad sāku regulāri nest naudu ārstam un kafiju un konfektes māsām, atradās arī pretizgulējumu matracis, māsiņas pienāca pie mammas biežāk. Man izstāstīja arī, ka dabūjamas labākas zāles, tikai tās gan jāpērk pašiem, jo slimnīcai ir tikai tādas, kādas ir. Pirku, nesu un cerēju.
Un mamma sāka mosties. Ārsts pēc tam teica - pārsteidzoši. Pēc 32 dienām reanimācijā mamma šo vietu atstāja. Dzīva. Bet ārstiem man grūti bija pateikt paldies. Bieži domāju - vai bez tām aploksnēm viņi manai mammai būtu ļāvuši nomirt? Varbūt mamma tur arī būtu palikusi un man nebūtu vēl tā pēdējā gada ar viņu kopā.
Tie, kas palikuši bez tuviem cilvēkiem, zina, cik ilgi un skaudri tas sāp. Kļūst baisi, domājot par sabiedrību, kurā mēs dzīvojam, kurā aug mūsu bērni. Nebūs vienmēr situācija, kad visi var visu par samaksāt. Biežāk nekā nauda ir vajadzīga elementāra cilvēcība, empātija, godaprāts. Tāds ir mans stāsts par aploksnēm. Un tad, kad man saka, ka viņš vai viņa ir labs dakteris, jo aploksnes nav prasījis, pacienti paši tās grūduši rokās, man paliek nelāgi ap dūšu. Arī man neprasīja. Tikai ļāva mammai mirt.
Un es atvainojos visiem tiem ārstiem, kas godprātīgi pilda savu darbu un kuru atbildības mēraukla nav aploksnes esamība vai neesamība. Gan pirms, gan pēc šīm 32 dienām man ir bijusi saskare ir brīnišķīgiem ārstiem, kurus esmu apbrīnojusi un kuriem esmu no sirds pateicīga.
***
Rakstiet: [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga LV 1004 ar norādi Privātā dzīve