Adrenalīns ar greisteru vilkmes spēku

Skijorings, velokarts, baikdžorings, kamanas, skūteris, kanikross – azartiski, adrenalīna pilni suņu sporta veidi, kuros galvenais vilcējspēks ir ātri skrejoši četrkājaiņi, – Latvijā guvuši popularitāti jau vismaz kopš 2008. gada, kad izveidota Latvijas Kamanu suņu sporta federācija. Tās biedru sastāvā ir arī klubs Dog Sport Carnikava, kuru Carnikavas pusē dibinājis Artūrs Jakobsons. Kaut sācis šajā sportā ar samērā brīvdomīgu haskiju, kurš sacensību laikā mēdzis ņemt patvaļīgas pārdomu pauzes, patlaban Artūrs veiksmīgi startē ar trim astaiņiem no speciāli šai nodarbei selekcionētām suņu šķirnēm, kas tiek sauktas par greisteriem. Tēva hobijā dedzīgi iesaistījies arī Artūra piecgadīgais dēlēns Kristofers.

Sports, kas māca pacietību

«Savu suņu sporta klubu Carnikavā izveidojām pirms 12 gadiem. Tolaik mums bija haskijs, ģimenē domājām, kā suni nodarbināt, jo viņam bija vajadzīgas aktivitātes. Carnikavas pusē bija vairāki šī sporta entuziasti, un tā tas sākās. Tagad mūsu klubā kopā ar bērniem ir aptuveni 50 biedru no tuvākās apkārtnes. Taču nevienam kluba biedram neesam uzspieduši piedalīties sacensībās, katrs to iesācis sava prieka pēc,» pirmsākumus atceras Artūrs.

Viņa haskijam bijuši labi panākumi – skrējis labi, bet tā esot «īpatnēja» šķirne. Artūrs pamato: «Viņš pats sev saimnieks un, kad grib skriet, tad skrien, ja nav garastāvokļa, var arī neskriet. Sacensībās sunim obligāti jāskrien pa priekšu, jābūt vismaz galvastiesu priekšā ritenim vai skrējējam, lai rezultāts tiktu ieskaitīts. Daudzās sacensībās bija tā, ka skrienam citiem pa priekšu vai vismaz esam pirmo pieciniekā, bet tad suns noiet maliņā, apsēžas, un es stāvu blakus un noskatos, kā pārējie aizskrien mums garām. Neko darīt – suni nedrīkst ne raut, ne pagrūst, ne stumt uz priekšu, tā ir diskvalifikācija. Drīkst vienīgi mēģināt pierunāt un gaidīt, kad suns turpinās skrējienu. Tas ļoti māca pacietību.»