Viņu pirmais rupucītis ir Troja, ar kuru arī aizsākās ideja par pasaulē pirmā humānā akvārija izveidi. "Troju pirms pieciem gadiem mani kursabiedri atrada izmestu ārā Rīgā pie Uzvaras parka. Tā ir milzīga problēma gan Eiropā, gan Āzijā – šos ūdens dzīvnieciņus kādu divu eiro izmērā cilvēki nopērk zooveikalā, bet tad bruņurupucis pieaug līdz 30 cm, saimnieki nezina, ko ar to darīt, un vienkārši izmet," norāda Edvards Siliņš, biedrības AkvaRīga dibinātājs un ūdens dzīvnieku pasaules pazinējs.
Nu jau Troja ir "zirgā" – profesionāli aprūpēta un starp daudzajiem sugas bēdubrāļiem un māsām droši vien laimīga, ka dzīve var turpināties. Dabā šiem bruņurupučiem tā atvēlēta aptuveni līdz 65 gadiem. Gribat paraudzīties, kā šis un vēl astoņi Edvarda rupuči reaģē uz to čaulas pakasīšanu? Tad jādodas pie Edvarda un viņa palīdzes Kristiānas Ozoliņas uz abu izveidoto ūdens pasauli Dzīves kvalitātes un dizaina institūta Viskaļi pagrabstāvā.
Tirgot liegts, bet tirgo
Cilvēku bezatbildības dēļ Trojai līdzīgie – sarkanausu bruņurupuči – kļūst par invazīvu sugu visā pasaulē. Arī pie mums tas ievests kā mīļdzīvnieks; dzimtene tam ir ASV dienvidaustrumi, Meksikas ziemeļi. Bet mums jau ir pašiem savs – purva bruņurupucis, kuru sarkanausainais apdraud! "Patiesībā sarkanaušus ir aizliegts tirgot, bet zooveikalos tie tomēr nonāk," novērojis Edvards.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 20. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!