Pirmo manuālo gaļasmašīnu izgudroja vācietis Karls Draiss (Karl Friedrich Christian Ludwig Freiherr Drais von Sauerbronn) XIX gadsimta pirmajā pusē. Viņš bija dižciltīgs vācu mežu ierēdnis un nozīmīgs izgudrotājs bīdermeijera periodā. Lai gan Draiss vislabāk pazīstams kā «velosipēda tēvs» (izgudroja drezīnu – pirmo stumjamo divriteni), viņš izstrādāja arī vairākus sadzīves priekšmetus, tostarp primitīvu gaļas maļamo ierīci.
Draisa izgudrotā gaļasmašīna bija paredzēta tieši mājas lietošanai – tā ļāva malšanas procesu veikt daudz efektīvāk un higiēniskāk nekā ar nažiem. Tas bija īpaši aktuāli laikmetā, kad konservēšanas iespējas bija ierobežotas, un cilvēki sāka meklēt jaunas metodes, kā pagatavot gaļu uzglabāšanai vai ātrai lietošanai.
XIX gadsimtā sākās intensīvāka pilsētu attīstība un mājsaimniecību mehanizācija. Līdz ar to radās nepieciešamība pēc praktiskiem virtuves rīkiem, kas ļautu sagatavot ēdienu efektīvāk un higiēniskāk. Manuālā gaļasmašīna bija atbilde šai vajadzībai.
Turklāt industriālās revolūcijas laikā notika tehnoloģiju pārnese no lielajām ražotnēm uz mājsaimniecībām – cilvēki gribēja arī mājās izmantot ērtības, ko nodrošināja mehanizēta pārtikas pārstrāde.
Pirmās manuālās gaļasmašīnas bija diezgan vienkāršas – tās sastāvēja no metāla korpusa, cilindra ar vītni, asmeņiem un restītes. Gaļa tika ievietota augšējā atverē, un, griežot kloķi, tā tika spiesta cauri asmeņiem un izspiesta caur perforētu metāla disku.
Ap XX gs. sākumu tika pievienoti dažāda izmēra caurumi restītēs, ļaujot izvēlēties maluma pakāpi. Daži modeļi tika papildināti ar piederumiem desu pildīšanai.
XX gadsimta sākumā Vācija, Francija, Lielbritānija un ASV sāka masveidā ražot dažāda izmēra gaļasmašīnas gan mājsaimniecībām, gan nelieliem uzņēmumiem.
Pēc Otrā pasaules kara padomju blokā (tostarp arī Latvijā) tika plaši ražotas vienkāršas, robustas alumīnija vai čuguna mašīnas, kuras tiek izmantotas joprojām.
Sākotnēji manuālās gaļasmašīnas tika izgatavotas no čuguna – izturīga, lēti ražojama metāla, kas labi izturēja slodzi. Čuguns gan bija jāaizsargā no rūsas, tāpēc vēlāk tās sāka niķelēt vai pārklāt ar emalju.
XX gadsimta vidū populārs kļuva alumīnijs – tas bija vieglāks, nerūsēja un bija lētāks apstrādē. Vēlāk tika izmantoti arī nerūsējošie tēraudi, īpaši augstākas klases modeļiem.
Mūsdienās sastopami arī plastmasas korpusi ar metāla asmeņiem – tie ir viegli, taču mazāk izturīgi salīdzinājumā ar tradicionālajiem materiāliem.
Mūsdienās manuālā gaļasmašīna tiek uzskatīta arī par ilgtspējīgu izvēli – tai nevajag elektrību, tā kalpo desmitiem gadu, un bieži to iespējams salabot vai restaurēt.