Normandijā ir ap septiņiem miljoniem ābeļu (ap 2000 šķirņu), kuru mazie augļi (mazāki par galda āboliem) diez ko negaršos svaigā veidā, bet savu garšas pilnību sasniegs tikai, pārvērsti šajos dzērienos. Sidru vienmēr gatavo no dažādu šķirņu āboliem, lai tās savstarpēji papildinātu cita citu. Nereti vienā sidrā ir ap 40 šķirņu ābolu, dažkārt arī tiek pievienoti bumbieri – ja konkrētā apelācijā tas ir atļauts.
Šķirnes tiek iedalītas četrās grupās: saldskābie (vidēji katra otrā ābele, jo to augļi ar savu skābuma un miecvielu mijiedarbību veido labu bāzi sidram); sīvie – tie satur īpaši daudz tanīnu, tādējādi stiprinot sidra struktūru; skābie – to augstais skābju līmenis piešķir sidram papildu svaigumu un paildzina tā uzglabāšanas laiku; visbeidzot saldie – tajos ir vairāk cukura, tāpēc tie ir ļoti aromātiski, kā arī palielina alkohola saturu sidrā.
Kā nogatavina ābolus?
Kad runa ir par ābolu gatavību, netiek domāta turēšana pagrabā. Normandijas laikapstākļi ļauj tiem palikt kokos līdz pat janvārim.
Daudzi sidra darītāji uzskata, ka āboli ir tad sasnieguši vispareizāko garšu – gatavi novākšanai un misas kublam –, kad tie paši krīt no koka. Citi kritušos ābolus lasa tikai divas reizes, bet kokā palikušos nopurina vai notrauc ar kārtīm. Pēc tam tos divas nedēļas nogatavina lielās, labi ventilētās koka kastēs vai – vecajās saimniecībās – uz bēniņu grīdas sidra darītavā.
Kā gatavo sidru?
Pēc tam āboli tiek noskaloti, samalti un presēti, lai sulu atdalītu no biezumiem. Biezumu atdalīšanai (presēšanai) jānotiek saudzīgi, jo ideālā gadījumā no 1 tonnas ābolu nevajadzētu iegūt vairāk kā 650 l sulas. Pieļaujamā robeža ir 800 litru.
Parasti sula, pirms to nokāš, 3–4 stundas paliek uz āboliem. Šajā laikā no ābolu mizām atraisās visas dabiskās rauga un aromātvielu daļas, kas nepieciešamas sidram.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 22. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!