Iespējams, no padomju skolas angļu valodas grāmatām manī bija iesakņojies priekšstats, ka Londona ir vispelēcīgākā un garlaicīgākā pilsēta, kuras vienīgais lepnums ir lielais pulkstenis Bens, sarkanie divstāvu autobusi un sarkanās telefonbūdiņas. Tagad, kad vairākus gadus dzīve norit, ik rītu noklausoties laika ziņas arī Britu salās, kad arī fiziski vairākas reizes gadā mērots ceļš uz Londonu, šī pilsēta top arvien tuvāka un pievilcīgāka, lai arī vēl joprojām līdz galam neapgūta. Un kā nu ne, trešā lielākā pilsēta Eiropā ar vairāk nekā astoņiem miljoniem iedzīvotāju ir pasaules modelis un mudžeklis, daudzveidīgs, brāzmains un interesants. Tāpat kā atšķiras Londonas centrs ar ieturēti stingro britu varenību un bagātīgajiem arhitektūras pieminekļiem no Londonas rajoniem ar šķietami vienādajiem, bezgalīgajiem rindu māju kvartāliem, kur mitinās iebraucēji, tāpat arī atšķirsies priekšstats par Londonu. Taču katrā Londonas rajonā, arī tādā, kur balto iedzīvotāju var satikt pavisam reti, ir savs šarms, lai arī klasiskajam rietumeiropietim tas šķistu svešāds.
Londonas priekšrocība ir ērtā sabiedriskā transporta sistēma. Ielidojot Londonā, kādā no lidostām – Getvikā, Stenstedā vai Lūtonā – var iesēsties National Express busā vai arī vilcienā un ērti aizbraukt līdz Londonas Viktorijas stacijai. Tur jau ar roku sasniedzams viss Londonas klasiskais must-have – Bigbens, Londonas parlamenta ēka, Vestminsteras abatija, karaļpils ar jātnieku godasardzi, Temzas krastmala ar daudzajiem tiltiem, Tauers, panorāmas ritenis London Eye. Nav jābaidās apmaldīties – ik uz soļa Londonas centrā ir norādes, kur tūrists tiek sīki informēts, kur šobrīd atrodas, arī pilsētas policisti un paši londonieši laipni paskaidros, kurp doties. Slavenajā Vestminsteras katedrālē, kur savulaik laulājusies princese Diāna, nāksies smagi vilties, jo sakrālā vieta aizsniedzama par 30 angļu mārciņām, tāpat no lielākas summas jāšķiras par iekļūšanu Tiso kundzes Vaska figūru muzejā, kā arī Sv. Paula katedrālē otrā Temzas krastā, tāpēc taupīgais latvietis drīz vien meklēs, ko var dabūt par velti. Ticiet man, vienā no visdārgākajām pasaules pilsētām tādu lietu ir daudz! Vispirms jau Nacionālā galerija Trafalgaras laukumā ar vairāk nekā 2000 izciliem mākslas darbiem, mūsdienu modernās mākslas galerija Tate Modern ar novadnieka Marka Rotko gleznām, pie kurām pietuvojoties neatskan Daugavpils Marka Rotko centrā pierastie nervozie drošības pīkstieni, 1753. gadā dibinātais Britu muzejs, kas ir lielākais cilvēces kultūras vēstures muzejs pasaulē.
Man visvairāk patīk Londonas dārzi, kas ir gan atturīgi un eleganti kā karalienes Elizabetes garderobe, gan smalki un sirsnīgi kā Keitas Midltones tērpi. Visskaistākais šķiet Rīdžentparks ar Karalienes Marijas dārzu, kurā apskatāma vislielākā rožu kolekcija Londonā, taču gandrīz vai tikpat greznas rozes var pēkšņi ieraudzīt kādā no rindu mājiņu dārziņiem pilsētas nomalēs. Gleznainais Griničas parks atrodas stāva kalna galā, no kura paveras plašs skats uz Temzu, Londonas Sitiju un doku rajonu. Te vāveres nekautrējas rāpties pa bikšu staru augšā, pieprasot garduma tiesu, bet pavasaros krāšņi zied tulpes un prīmulas. Apburošs ir Crystal Palace parks Londonas dienvidu rajonā, kur bērnus priecē Dinozauru ieleja un minizoodārzs ar jēriem un kazām.
Brauciet uz Londonu agrā pavasarī, kad ielas grimst ziedošu magnoliju un ķiršu mākoņos. Brauciet samtaini maigajā rudenī, kad arvien vēl pilsētā zied rozes un kallas. Vienīgi ziema Londonā ir tāda pati kā Latvijā pēdējos gados – bezsniega un skumji pelēka. Taču tad var iegrimt kādā no fantastiskākajiem Londonas rajoniem. Kemdenā, kur dzīvojuši sirojošie laupītāji, kur savu iedvesmu smēlies Džordžs Orvels, Čārlzs Dikenss un arī trauslam zvirbulim līdzīgā dziedātāja Eimija Vainhausa, kuras bronzas tēls uz mūžu palicis kopā ar Kemdentaunas tirdziņa zirgiem. Kosmopolītiski krāsaina vieta ar bilžainu arhitektūru, iepirkšanās paradīze tiem, kam patīk vintage, atpūta acīm, bauda garšas kārpiņām dažādu tautu ēstuvēs.
Ceļošanas stāsti un praktiski padomi - www.diena.lv/dienacelo.