Tā nav nejaušība, ka portretējamo personību lokā ir daudz Aleksandra draugu no rakstnieku vidus: bieži vien, pietrūkstot līdzekļiem algot modeļus, mākslinieks lūdza pozēt savus tuvākos draugus. «Taču drīzāk bija vēl kāds cits motīvs. Iespējams, tā ir bijusi apzināta vēlme dokumentēt savus talantīgos laikabiedrus. Šī savstarpējā interese māksliniekiem par rakstnieku daiļradi un personībām un arī rakstnieku – par mākslinieku radīto, kā arī sava veida brālības jeb savējo izjūta īpaši izveidojās 20. gadsimta sākumā un jo sevišķi žurnāla Dzelme iznākšanas laikā, kad par šī žurnāla redakciju kļuva brāļu Štrālu dzīvoklis Avotu ielā, kur ik dienas iegriezās un bohēmisko gaisotni veidoja rakstnieki, mākslinieki, aktieri,» stāsta izstādes veidotāja Maira Valtere.
Senākais līdz mūsdienām saglabājies gleznotais Jāņa Akuratera portrets ir Aleksandra Štrāla 1914. gadā radītais. Šobrīd tas atrodas privātkolekcijā. «Tieši šis portrets rosināja izstādes ideju – ieraudzīt plašāk mākslinieka devumu portretu žanrā. Aleksandra Štrāla daiļradē visbiežāk izceļ viņa Daugavas ainavas, un viņš ir dēvēts gan par Daugavas krāsu dzejnieku, gan Daugavas tulkotāju. Būdams plostnieka dēls, šīs upes dzīvi, tās skaistumu, varenumu un stihisko spēku viņš bija iepazinis jau kopš agras bērnības. Tādēļ arī viņa gleznās tā atklājas bagātīgā ekspresijā. Taču līdzās devumam ainavu glezniecībā, nozīmīgu vietu mākslinieka daiļradē ieņem arī portreti,» piebilst Valtere.