Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Inta Ruka. No tumsas iznāk gaismā

Fotogrāfes Intas Rukas kolekcijas Mani lauku ļaudis albumu par ārkārtīgi spēcīgu atzinusi arī ievērojamā vācu horeogrāfe Pīna Bauša

Fotogrāfija kā mākslas žanrs ABLV Bank kolekcijā topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam ir pārstāvēta diezgan plaši. Vairāku fotomākslinieku – Māras Brašmanes, Andreja Granta, Aļņa Stakles, Arņa Balčus, lietuviešu klasiķa Antana Sutkus, kā arī citu autoru – vārdu vidū, kuri kā vienu no savas radošās izteiksmes formām izmanto fotogrāfiju, neaizstājamu vietu ieņem pasaulē atzītā latviešu fotogrāfe Inta Ruka ar darbu izlasi no viņas līdz šim apjomīgākās dokumentālās sērijas Mani lauku ļaudis.

Intas Rukas māksla nepārtraukti atrodas starptautiskā apritē – tā ir iekļauta vairākās starptautiskās kolekcijās, tikusi izstādīta galerijās un muzejos Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Polijā, Turcijā, ASV un citviet. Pašlaik – no 5. oktobra līdz 8. decembrim – Intas Rukas fotoportreti unikālas izlases veidā ir skatāmi izstādē You and Me Fotogrāfijas muzejā (Fotografiska museet) Stokholmā, tur tiek prezentēta arī zviedru fotogrāfes, kinorežisores Modas Nīkanderes jaunā dokumentālā filma Road’s End (2013). Pirms dažiem gadiem Rīgā mēs varējām vērot mūsmāju pirmizrādi viņas veidotam neaizmirstami sirsnīgam stāstam par Intu Ruku, fotogrāfes attiecībām ar ģimeni un saviem modeļiem – "viņas lauku ļaudīm" Balvu pusē un rīdziniekiem tepat Pārdaugavā Amālijas ielā 5a – filmā Fotogrāfe no Rīgas. Savukārt jaunākajā darbā caur Intas Rukas un viņas domubiedres Modas Nīkanderes draudzību tiek runāts par mīlestību, bērniem, laimi un skumjām.

Dzīves skaistās lietas

Sērija Mani lauku ļaudis tapa gandrīz divas desmitgades – noslēdzās ap gadsimtu miju, savukārt iesākās 1983. gadā. Tieši tolaik Inta sāka darbību fotoklubā Rīga, savukārt 1984. gadā kļuva par biedri fotoklubā Ogre, kuru vadīja Egons Spuris (1931–1990) – atslēgpersona viņas fotogrāfes karjerā un ģimenes dzīvē. Pērnā gadsimta 80. gados Latvijas mākslas ainā, arī fotogrāfijas žanrā iezīmējās jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumi. Fotogrāfi līda ārā no fotoklubu uzturētajiem salonfotogrāfijas rāmjiem, ko raksturoja klasisku tēlotājmākslas principu ievērošana, kā arī pārspīlēts poētisms.

Neformālajā domubiedru grupā A, kas tolaik izveidojās un pastāvēja par stilu un viedokļu dažādību, kopā ar fotogrāfiem Valtu Kleinu, Gvido Kajonu, Andreju Grantu, Mārtiņu Zelmeni bija arī Inta Ruka. 1986. gadā viņa bija iegādājusies savu pirmo Rolleiflex – 1936. gada ražojumu –, kas lielā mērā diktē fotogrāfes darba manieri. Mākslas kuratore Helēna Demakova fotogrāfiju grāmatas Mani lauku ļaudis ievadā par to laiku raksta: "Intai Rukai nācās savu apzinīgo veikumu negribot pretstatīt milzu salonistu masai, bet atbildes reakcija bieži bija tāda, kādu viņa piedzīvoja 80. gadu sākumā atsauksmju grāmatā Tallinā. Kāds viņas darbu skatītājs tieši jautājis, kādēļ viņa nefotografē visas dzīves "skaistās lietas"."

Sēriju Mani lauku ļaudis Inta Ruka uzskata par savu pirmo nopietno kolekciju, un viņa to sāka, ar velosipēdu un fotoaparātu apceļojot savu vecāku dzimto pusi – Balvu rajonu. Viņas izteikumus par sērijas ideju savulaik pierakstījis tuvs draugs fotogrāfs Andrejs Grants: "(..) Galvenokārt mani interesē lauku cilvēku portreti viņu pašu dabiskajā vidē, kurā atrodas viņiem pazīstamās lietas un kurā viņi jūtas droši un mājīgi. (..) Projekts Mani lauku ļaudis ir kā atgriešanās, kā parāda atdošana, kā attiecību vīšana ar šiem cilvēkiem, ar un starp kuriem es pavadīju savu bērnību un ar kuriem esmu saistīta neredzamām saitēm."

Latgaliešu madonnas Venēcijā

Līdzīgi kā šogad, kad viens no Latvijas pārstāvjiem 55. Venēcijas mākslas biennālē ir savrupais mākslinieks Kaspars Podnieks ar melnbaltām lielformāta fotogrāfijām, kurās redzami Drustu pagasta iedzīvotāji, pirms četrpadsmit gadiem skaistajā Venēcijā ieradāmies ar Intas Rukas Balvu puses ļaužu portretiem, kas veidoja saspēli ar divām latviešu mākslinieku videoinstalācijām: Ojāra Pētersona Oranžo stāstu un Anitas Zabiļevskas Ekspansiju 4. Tā bija Latvijas pirmā piedalīšanās Venēcijas biennālē – satraucošs notikums valsts mākslas dzīvē. Ekspozīcijas kuratore Helēna Demakova bija izraudzījusi neparastu vietu – Sandžovanni Novo baznīcu dažu soļu attālumā no Svētā Marka laukuma un Dodžu pils. "Baznīciņas klusumā un tumsā tagad izgaismojas tās jaunās altārgleznas: Intas Rukas latgaliešu madonnas, viņu vīri un bērni, kuru dzīvesstāstus var studēt grāmatā, sēžot vecos latviešu skolas solos (tos H. Demakova sameklējusi Limbažu muzejā – L. K.) mazajā kapeliņā blakus centrālajam altārim," tā 1999. gadā reportāžā no Venēcijas laikrakstam Diena vēstīja mākslas zinātniece Laima Slava.

Novērtējot Latvijas pirmo sniegumu biennālē, mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš atzina, ka "Balvu vienkāršo, nezināmo ļaužu pielīdzināšana svētajiem izdevās bez sentimentāliem pārspīlējumiem". Reportāžā no Venēcijas izdevies gūt arī pašas Intas Rukas iespaidus – kā allaž, no visas sirds un pašas personiskās ambīcijas pabīdot malā: "Izcili! Aizgāju uz Dārziem, ieraudzīju paviljonu, sapratu, kas tā biennāle īsti ir! Mūžam neesmu redzējusi tik daudz cilvēku mākslas izstādē!"

Tas bija tikai tramplīns

Jāpiebilst, ka kolekcijas Mani lauku ļaudis darbi tikuši izstādīti arī citviet: Igaunijā, Francijā, Vācijā, Zviedrijā, Anglijā (prestižajā Bārbikena centra izstāžu zālē Londonā), Slovākijā un, protams, arī Latvijā. Fotogrāfes dokumentālais foto lieliski iegūla Venēcijas biennāles Latvijas ekspozīcijas konceptā Stāsti, stāstītāji, kura autore Helēna Demakova atzīst, ka Intas Rukas turpmākie panākumi starptautiskajā arēnā lielā mērā bija arī Venēcijas biennāles nopelns, taču – tikai kā tramplīnam. "Mākslas vērtība mūžības priekšā nav atkarīga no starptautiskiem panākumiem," viņa šodien teic KDi. "Par mākslu un īpaši Intas mākslu tā līdz galam neko īsti pateikt nevar – tas netveramais mākslas moments, kur notiek saspēle starp visiem elementiem: formu, figūras novietojumu, apgaismojumu... Manuprāt, tās figūras it kā no tumsas iznāk gaismā un stājas dialoga priekšā, vispirms ar pašu Intu."

Tiem, kas jau ir redzējuši filmu Fotogrāfe no Rīgas, ir skaidrs, cik unikāli Inta Ruka prot komunicēt ar cilvēkiem – visiem. Moda Nīkandere filmas uzņemšanas laikā secinājusi, ka Intas Rukas fotogrāfijas noslēpums ir viņas personība: "Ir fantastiski pavadīt laiku ar Intu, nekad nav garlaicīgi. Viņai ir neiedomājama spēja dzīvot tagadnē un novērtēt ikdienas nianses."

Bieds baltajiem kubiem

Mēģinot saprast, ar ko Intas Rukas veidotie fotoportreti "paņem" ne tikai vietējo, bet arī starptautisko skatītāju, KDi uzrunāja arī mākslas vēsturnieci Alisi Tīfentāli. Viņa uzsvēra, ka formālā aspektā izšķiroša nozīme esot fotogrāfes izvēlētajam medijam – melnbaltajai analogajai fotogrāfijai, kuras vērtību nosaka arī kvalitatīvs tehniskais izpildījums un noformējums. "Digitālā laikmetā melnbaltais tiek arvien vairāk novērtēts," saka Alise Tīfentāle. "Tāpat izšķiroša nozīme ir faktam, ka autore strādā mūsdienīgā un starptautiski akceptētā fotogrāfiskās izteiksmes valodā – portreta žanrs, darbu prezentācija tematiski vienotos ciklos un sērijās."

Pievēršoties saturam, mākslas vēsturniece piemin Intas Rukas fotogrāfiju humāno aspektu un stāsta, ka viņas portreti savā ziņā turpina to līniju, kuru 1955. gadā iezīmēja Edvarda Steihena kūrētā un visu pasauli apceļojusī fotogrāfiju kolekcija Cilvēka dzimta, kas bija balstīta humānisma ideālos. "Fotomākslas attīstība rietumos turpmākajās desmitgadēs virzījusies citās sliedēs – politisks aktīvisms, fotogrāfijas kā medija konceptuāla izjautāšana un dekonstrukcija un tā tālāk, līdz ar to izņēmumi piesaista uzmanību." Rietumnieku interesi izraisot arī šajās fotogrāfijās nolasāmā postpadomju reģiona lokālā specifika, kas "ienes zināmu eksotiku mākslas galeriju un muzeju "baltajos kubos"".

Tomēr nobeigumā vēlētos vēlreiz uzsvērt Intas Rukas fotogrāfiju dvēseliskumu, un to apliecinājusi arī laikmetīgās dejas horeogrāfe Pīna Bauša (1940–2009), kura no savas paziņas latviešu teātra zinātnieces Margaritas Ziedas Ziemassvētkos reiz saņēma dāvanu – albumu Mani lauku ļaudis. Viņai šī grāmata šķita ārkārtīgi spēcīga un sagādāja daudz prieka – Pīnas Baušas rakstīto pateicības vēstulē atstāsta Margarita Zieda un piebilst: "Viņas abas būtībā nodarbojas ar vienu un to pašu – mēģina parādīt cilvēku un viņa dvēseli. Viņām katrs cilvēks ir uzmanības vērts, lai cik nabadzīgs viņš būtu un prom no lielajām dzīves trasēm."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja