Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 5. decembris
Sabīne, Sarma, Klaudijs

Mums ir jāparunā par careviču Gvidonu

Sezonas izskaņā Briselē ir tapis šedevrs – Nikolaja Rimska-Korsakova opera Pasaka par caru Saltanu režisora Dmitrija Čerņakova jauniestudējumā

Man jums ir jāpasaka kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Mans dēls nepazīst savu tēvu, viņš viņu nekad nav redzējis. Zēns ir īpašs, viņš ne ar vienu nerunā, tikai ar mani. Viņš ir autists. Mēs dzīvojam divatā, un neviens mums nav vajadzīgs. Viņa tēvs bija vienīgā mīlestība manā dzīvē. Es gribu dēlam par to visu pastāstīt – gan par viņa tēvu, gan par savām māsām, kuras mani ir apmelojušas. Kā lai es to izdaru? Zēns dzīvo pasaku pasaulē, tikai pasakas ir viņa realitāte. Man ir bail, taču man viņam tas ir jāpastāsta. Mēģināšu to pastāstīt kā pasaku.

Tas ir Nikolaja Rimska-Korsakova operas Pasaka par caru Saltanu galvenās varones – carienes Militrisas – monologs, kuru viņa runā krievu valodā izrādes sākumā. Militrisas dēls ir carevičs Gvidons. Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt tapušais jauniestudējums ieies vēsturē kā viens no aizkustinošākajiem un skaistākajiem Pasakas par caru Saltanu uzvedumiem. Izrāde ir izcilā krievu režisora Dmitrija Čerņakova triumfs. Viņš ir atradis psiholoģiski precīzu, emocionāli patiesu veidu, kā XXI gadsimtā pasniegt skatītājiem 1900. gadā pirmatskaņoto operu, kuras libreta pamatā ir Aleksandra Puškina pasaka dzejā.

Dmitrijs Čerņakovs ir viens no tiem autoriem, kurš pierāda, ka mūsdienu mākslā nav nekā spēcīgāka par operu. Pasakas beigās raud visa zāle, un publika vēl ilgi nespēj pakustēties, baidoties pazaudēt tikko piedzīvotā brīnuma sajūtu.

Uzšvīkātā teika

Briselē režisoram ir uzticams partneris – teātra La Monnaie/De Munt muzikālais vadītājs franču diriģents Alēns Altinoglu. Iestudējums ir galveno lomu atveidotāju – soprāna Svetlanas Aksjonovas (cariene Militrisa) un tenora Bogdana Volkova (carevičs Gvidons) – zvaigžņu stunda. Viņi ir uz skatuves visu izrādes laiku, un mākslinieku fenomenālais sniegums izmisušās vientuļās mātes un dēla autista lomā pilnībā maina priekšstatu par to, kas ir iespējams muzikālajā teātrī. Turklāt viņiem vēl ir jāspēlē pasakas varoņi un jādzied savas ļoti sarežģītās vokālās partijas. Efekts, ko panāk Svetlana Aksjonova un Bogdans Volkovs, ir prātam netverams. Tas ir principiāli jauns sasniegums opermākslā, un par šo darbu dziedātāji ir pelnījuši visas iespējamās balvas.    

Kad māte sāk stāstīt dēlam savu autobiogrāfisko teiku, uz skatuves uznāk pasakas tēli (tie dzimst viņa fantāzijā), un kas tie par tēliem! Ak jā, zēnam ir savs rotaļlietu arsenāls, un Dmitrijs Čerņakovs skatītājiem sūta signālu no padomju pagātnes – Gvidonam ir oranža plastmasas vāvere, lelle Sniegbaltīte un trīsdesmit triju zaldātiņu spēkavīru rinda. Tie visi ir Pasakas par caru Saltanu varoņi (šīs pasakas kontekstā Sniegbaltīti spīguļojošā tērpā var uzskatīt par princesi Gulbi). No sānu ložām skatuves virzienā plūst kolorīti personāži – cars Saltans, Militrisas māsas Audēja un Virēja, preciniece Babariha, bajāri un bajārienes, galminieki, aukles, djaki, dziesmu teicēji, dejotāji un dejotājas, kalpi un kalpones. Viņu groteskie, tautiskie tērpi (kostīmu māksliniece Jeļena Zaiceva) ir kā ar zīmuli un pildspalvu uzzīmēti, sašvīkāti.   

Iestudējumā saduras mātes un dēla skarbā realitāte un pasakas toksiskais krāšņums. Rimska-Korsakova mūzika ir gaiša prieka un ugunīga humora pilna, tajā ir dzirdami krievu tautasdziesmu un deju motīvi. Izrādes audums ir blīvs, tajā nav caurumu, tukšumu, nejaušību – Dmitrijs Čerņakovs, kā vienmēr, ir padomājis par katru noti, katru vārdu, katru skaņu, katru skatienu un žestu.

"Sašvīkātajiem" tērpiem stilistiski atbilst butaforija, kas izrādē tiek izmantota minimāli, piemēram, muca, kurā tiek ievietoti Militrisa un Gvidons. Tādas ir Militrisas greizsirdīgo māsu un Babarihas intrigu sekas: viņas paziņo caram Saltanam, ka carienei piedzimis "neredzēts un briesmīgs ērms", un valdnieks, kurš ir devies karā, pavēl abus ielikt mucā un palaist jūras viļņos.

Dramatisms pieņemas spēkā, un izrāde, kura līdz šim tika spēlēta priekšplānā, iegūst dziļumu – stāstījumu papildina animācija (Gvidona vīzijas). No tās uzzinām, cik ļoti īpašais zēns sapņo par pilnvērtīgu ģimeni, kurā būtu ne tikai mamma, bet arī tētis. Gan animāciju, gan varoņu tērpus ir iedvesmojušas 1905. gadā tapušās krievu mākslinieka Ivana Biļibina radītās Puškina grāmatas ilustrācijas. Interesanti, ka animācijā izmantoto zīmējumu un skiču autors ir pats Dmitrijs Čerņakovs – viņa talantam nav robežu. Režisors jau sen veido savu izrāžu scenogrāfiju.

Opera ieplūst dzīvē

Militrisa un Gvidons ir nonākuši Bujāna salā, šeit carevičs nogalina vanagu, kurš vajā gulbi. Šis gulbis ir daiļa princese (lomu atveido soprāns Olga Kuļčinska). Savu āriju viņa dzied pasakainā grotā uz skaisti uzzīmēta fona, bet zēns autists šajā laikā aizrautīgi spēlējas ar savu Sniegbaltītes/princeses Gulbes lelli. Izrādē ir daudz oriģinālu, asprātīgu pavērsienu un risinājumu. Kad Gulbe uzzina par Gvidona ilgām pēc tēva, viņa palīdz carevičam pārvērsties par kameni, lai Gvidons varētu apciemot Saltanu viņa karaļvalstī. Kamenes lidojums ir viens no populārākajiem Rimska-Korsakova operas fragmentiem. Dmitrija Čerņakova izrādes skatītāji, klausoties šo epizodi, redz ironisku animācijas filmiņu ar kameni galvenajā lomā. Kamene sadzeļ Militrisas ļaunās māsas un Babarihu un aizlido prom.       

Princese, kurā Puškina pasakā iemīlas Gvidons, Dmitrija Čerņakova versijā ir brīvprātīgā, kura palīdz pieskatīt mentāli nestabilo zēnu. Gvidona apziņā meitene kļūst par viņa līgavu. Pasaka padara Gvidonu nervozu, viņš ir satraukts, cenšas sevi pasargāt – viss notiekošais kļūst pārāk reāls un biedējošs. Viņš dzīvo savā pasaulītē, uzzīmētajā grotā, un norobežojas no apkārtējās pasaules. Gvidons krata galvu un ieiet arvien dziļāk sevī.  

Pasaka iegūst traģēdijas vērienu, katra nākamā aina ir smeldzīgāka, sāpīgāka par iepriekšējo. Dmitrijs Čerņakovs ieved mūs Rimska-Korsakova, Puškina un savas fantāzijas pasaulē. Izmantojot spēcīgus tēlus, viņš ieplūdina operā mūsu dzīvi, sadzīvi, atmiņu un pieredzi. Šī ir divvirzienu kustība: pateicoties režisoram, mūsu dzīvē un apziņā ieplūst opera kā jaudīgākais psihoterapeitiskais līdzeklis.

Pasakas par caru Saltanu fināls – tēva tikšanās ar dēlu – ir sirdi plosošs. Mātes stāstītā pasaka ir beigusies, personāži ir atbrīvojušies no tērpiem (tikai Militrisa un Gvidons, būdami reāli cilvēki šajā stāsta konstrukcijā, visā izrādes garumā valkā ikdienišķas drēbes). Saltans (bass Ante Jerkunica) ir uzņēmējs vai politiķis gaiši zilā uzvalkā. Viņš ierodas ar kuplu svītu, kurā ir radi, draugi, Militrisas māsas un Babariha. Militrisa brīdina Saltanu: "Esi uzmanīgs ar dēlu, viņš dzīvo pasaku pasaulē."

Tēvs un dēls sarunājas Puškina dzejas valodā. Tēvam ir neērti, viņš nervozē – Saltans pirmo reizi redz mantinieku, un vai viņam ir viegli samierināties ar faktu, ka dēls ir autists? Saltana svīta skatās uz puisi ar aizdomām, taču ir gatava piespēlēt caram un no lapiņas lasa pasakas dzejas rindas. Neveikls novēlotas mīlestības apliecinājums mijas ar agresiju, Militrisa un princese Gulbe cenšas pasargāt Gvidonu, jo saprot, ka zēns ir izsists no līdzsvara – pasaka ir sabrukusi. Ja ticam libretam, cars Saltans piedod skaudīgajām carienes māsām, apskauj dēlu un sākas varenas dzīres. Šādas beigas būtu pārāk naivas – kurš tic brīnumiem? Dmitrija Čerņakova izrādē viss piedzīvotais zēnu traumē vēl vairāk. Finālā – nevis dzīres, bet Gvidona lēkme, sāpes un izolācija.    

Šis mākslas darbs ir veidots tik talantīgi, ka ne mirkli nerodas sajūta, ka režisors ekspluatē autisma tēmu. Nē, viņš iedvesmo: skatoties uz Bogdana Volkova ģeniāli atveidoto varoni, gribas domāt par vēl vienu ļoti īpašu cilvēku, turklāt pavisam reālu – 16 gadu veco zviedru meiteni, klimata pārmaiņu aktīvisti Grētu Tūnbergu. Viņai ir Aspergera sindroms. Nav noslēpums, ka Grētai ir saikne ar operas pasauli: viņas māte ir spožais mecosoprāns Malēna Ērnmane, kura daudziem ir pazīstama kā 2009. gada Eirovīzijas dziesmu konkursa dalībniece.

Intonācijas ķeršana

Dmitrijs Čerņakovs ir slavens ar savu fanātisko perfekcionismu. Viņš vienmēr koncentrējas uz cilvēciskām detaļām un psiholoģiju. Režisora izrādēs bieži ir sastopami psihoterapijas elementi un lomu spēles. Tādas bija vērojamas šogad Dmitrija Čerņakova iestudētajā Hektora Berlioza opera Trojieši Parīzē un Sergeja Prokofjeva operā Laulības klosterī Berlīnē. "Mani interesē psiholoģisko manipulāciju tēma. Tā ir bijusi vairākos manos iestudējumos – Albāna Berga Vocekā Maskavā, Kloda Debisī Peleasā un Melizandē Cīrihē, Žorža Bizē Karmenā Ēksanprovansā un Nikolaja Rimska-Korsakova Sniegbaltītē Parīzē," neslēpj režisors.

Viņu interesē attiecības disfunkcionālās ģimenēs, bērnības traumas, pieaugšana, psiholoģiskās rehabilitācijas iespējas, kā arī padomju un postpadomju realitātes simboli un zīmes (piemēram, rotaļlietas, kas izmantotas daudzās viņa izrādēs – no Vāgnera Parsifāla Berlīnē līdz Čaikovska Jolantai un Riekstkodim Parīzē).

Dmitrijs Čerņakovs jūt mūziku (viņš prot lasīt partitūru) un reaģē uz to ļoti emocionāli. Režisors skaidro, ka viņam ir līdz galam jāsaprot, kas ir viņa iestudētā darba varoņi: "Tad ir vieglāk ļaut vaļu fantāzijai. Bieži opera atnāk pie mums no mirušās teātra pasaules, dzīva ir tikai mūzika. Agrāk saviem iestudējumiem rakstīju garus paskaidrojošus tekstus – izrādes lietošanas instrukciju. Tagad vairs to nedaru, jo uzskatu, ka uzvedumam ir jārunā pašam par sevi. Ja tā nenotiek, tā ir mana kļūda."

Viņaprāt, iestudēšanas procesā galvenais ir noķert intonāciju: "Tā tiek atrasta, pateicoties instinktam, nevis tam, ka tu esi izlasījis daudz grāmatu un ilgi strādājis arhīvos. Kad ir skaidra intonācija, viss uzreiz sakārtojas. Es cenšos tajā ieklausīties un nepazaudēt to." Pasakā par caru Saltanu ir atrasta vissmalkākā humānā intonācija.

Emocionālais apdegums

Labākajos Rietumu teātros Dmitrijs Čerņakovs ir iestudējis Mocarta, Vāgnera, Verdi, Bizē, Berga, Debisī, Pulenka, Janāčeka, Bartoka un Etveša operas. Par vienu no saviem pienākumiem režisors uzskata Rietumu publikas iepazīstināšanu ar krievu klasiku – Pētera Čaikovska, Sergeja Prokofjeva, Nikolaja Rimska-Korsakova, Modesta Musorgska, Aleksandra Borodina un Dmitrija Šostakoviča operām. Viņš tās iestudē Berlīnē, Milānā, Parīzē, Amsterdamā, Lionā, Barselonā un Ņujorkā. Nevis vienkārši iestudē, bet ieraksta laikmetīgā teātra kontekstā. Turklāt krievu folklora un etnogrāfiskums izrādēs ieplūst kā pārsteidzošs citāts, parafrāze vai kāds dīvains rituāls.

Režisoram patīk stāstīt stāstus, kuros Rietumos gandrīz nezina. Dmitrijs Čerņakovs precizē: "Es uzvedu krievu operas nevis tāpēc, ka esmu no Krievijas, bet tāpēc, ka es tās mīlu. Man vienmēr ir bijusi šāda vēlme. Neuzskatu, ka mani ievieto rezervātā. Man patīk, ka varu pasniegt publikai krievu darbus, kurus pazīstu kopš bērnības. Daudzi pasaulē tos nezina, un es vēlos ar tiem iepazīstināt. Ja esmu sadzirdēts, es priecājos un domāju, ka ar savu kaisli esmu palīdzējis cilvēkiem atklāt kaut ko jaunu. Ir rotaļlietas, ar kurām esmu spēlējies kopš bērnības, un man gribas, lai arī pārējie tās ieraudzītu."   

Rimska-Korsakova Pasaka par caru Saltanu nav Rietumu operteātru kases grāvējs. Pēc ekstātiskām recenzijām visā pasaulē – Dmitrija Čerņakova vārds piesaista ietekmīgāko kritiķu uzmanību – biļetes uz izrāžu ciklu Briselē tika izķertas. Pēc dažiem gadiem šis iestudējums papildinās Madrides Karaliskās operas Teatro Real repertuāru.

Dmitrijs Čerņakovs saka: "Savās izrādēs vēlos nodot skatītājiem to emocionālo nospiedumu, emocionālo apdegumu, ko man pašam ir radījuši šie darbi. Man gribas to izdarīt ar citiem līdzekļiem – nevis tiem, kuri jau gadsimtiem ilgi tiek izmantoti operā. Gribas atrast citādu ticamības pakāpi. Dažreiz izdarīt to ir grūti, un daudziem šķiet, ka es pamatīgi mainu darba tekstu un partitūru, ka es kaut ko izjaucu un veicu destrukciju, mainu darba jēgu un DNS, bet man šķiet, ka es to nekad nedaru. Pat manos viskardinālākajos lēmumos – tie ir kardināli tādā ziņā, ka cīnās pret klišejām, – allaž ir klātesošs vēstījums, kas ietverts šajā konkrētajā operā. Man noteicošā ir nevis tehnoloģija, bet saturs, un katrā darbā cenšos atrast satura kodolu. Es nemēģinu izgudrot teātra valodu, tikai cenšos panākt, lai visā, kas notiek uz skatuves, būtu ticamība un patiesums un lai skatītāji ar to varētu saslēgties. Jūtos gandarīts, ja ar mani runā nevis par tehnoloģiju, kā iestudēta izrāde, bet par to, ka redzētais un dzirdētais skatītāju ir aizskāris: "Galvenā varone – tā esmu es! Kā tu to varēji zināt un saprast? Man dzīvē ir bijis tieši tāpat."

Es dzenu pāļus

"Ja runājam par izteiksmes līdzekļiem, es izmantoju visus iespējamos līdzekļus – atļautos un neatļautos. Visi līdzekļi ir labi," turpina režisors. "Man ir nepieciešama intensīva aktieriskā klātbūtne uz skatuves. Katra loma jāspēlē ar neiedomājamu cilvēcisku iesaisti un atdevi, kas ir tik liela, ka jūs pat aizmirstat par dziedāšanu. Varbūt šķiet, ka es pārāk režisēju savas izrādes, pārāk noslogoju dziedātājus ar aktierisko tekstu, kas viņiem ir jāizpilda, – jā, es to daru. Es no viņiem ļoti daudz ko prasu un cenšos panākt, lai viņi eksistētu noteiktā teatrālā partitūrā. Taču man patīk, ka izrādē šī uzbūve pārvēršas par kaut ko citu, tas viss paceļas gaisā un rodas iespaids, ka viss, ko redzat, ir spontāna dziedātāju rīcība – ka nekas nav iestudēts, ka to neesmu darījis es, kas tas nav ilgstošu mēģinājumu rezultāts, kuru tik cītīgi esmu centies panākt."

"Mans darbs ir smags darbs, un es no tā negūstu lielu baudu," apgalvo Dmitrijs Čerņakovs. "Prieka brīži gadās reti. Tas ir smags darbs cehā, katlumājā. Es iedzenu pāļus. Man ir jādara tik daudz, man ir jāliek sev domāt, mocīties, meklēt risinājumus. Bieži esmu frustrēts, jo esmu izdomājis kaut kādas blēņas, bet ir jāatrod kaut kas perfekts. Man kaut kas ir ienācis prātā, bet tas nav gana labs, un kaut kas precīzāks slēpjas citā pusē, taču man ir bijis slinkums to meklēt. Tā es sevi nemitīgi moku. Ja redzu, ka aktieris izrādē kaut nedaudz atraujas no tā, ko esmu kopā ar viņu iestudējis, un paceļas tam pāri, notiek brīnums. Šādi brīži attaisno smago darbu un visas manas mokas. Es pārliecinos, ka man ir jāturpina dzīt pāļus."     

2019./2020. gada sezonā Dmitrijam Čerņakovam paredzētas trīs pirmizrādes – Leoša Janāčeka Makropula līdzeklis Cīrihes operā, Nikolaja Rimska-Korsakova Sadko Maskavas Lielajā teātrī un Riharda Štrausa Elektra Hamburgas Valsts operā. Pēc tam būs debija Baireitas festivālā ar Riharda Vāgnera Klīstošo holandieti, kā arī Pētera Čaikovska Pīķa dāma Parīzes operā, Vāgnera Nībelunga gredzens Berlīnes Valsts operā un daudz citu projektu.

Šogad Dmitrijs Čerņakovs būs Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles kurators. Tā tiks atklāta 2019. gada 28. oktobrī un turpināsies līdz 2020. gada 22. janvārim.

Pasaka par caru Saltanu
Diriģents Alēns Altinoglu, režisors Dmitrijs Čerņakovs
Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt 27., 29.VI
www.lamonnaie.be

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja