Par dzīvi pēc pārcelšanās no Rīgas

Līdz ar dzīvesvietas un apstākļu maiņu bija jādomā arī par to, kur izglītosies viņu meitas – viena skolas gaitas bija jau sākusi, bet divas mazākās bija pirmsskolas vecumā. Lai arī Dobeles un Jelgavas skolas ir sasniedzamā attālumā, Avotnieki izlēma, ka meitas mācīsies turpat, Zaļeniekos. Lai arī viņi neizslēdz, ka vidusskolas klasēs meitas varētu skoloties kādā no lielajām skolām tuvējās pilsētās, mazajās klasēs esot svarīgi just cilvēcīgu attieksmi, un Zaļeniekos ar to viss esot vislabākajā kārtībā.

Zaļenieku Komerciālajā un amatniecības vidusskolā šobrīd mācās divas vecākās Avotnieku meitas, bet jaunākā vēl apmeklē bērnudārzu. Vecākā meita Līna iet ceturtajā klasē, un viņa vienīgā var salīdzināt mācības Rīgā un Zaļeniekos. Meitene Dienai atzīst, ka, sākot skolas gaitas Zaļeniekos, viņai visvairāk pietrūcis Rīgas draugu. Tomēr Zaļeniekos viņai patīk – klases ir mazākas, skola mierīgāka, un skolotāji vairāk var pievērsties katram skolēnam individuāli. Vidējā māsa Elza Rīgā mācījās bērnudārzā un pirmo klasi sāka uzreiz Zaļeniekos, tāpēc viņai nav pieredzes ar skolas maiņu. Jaunākajai māsai Annai skolas gaitas vēl tikai priekšā.

Domājot par meitu izglītību, Avotnieki apskatījuši dažādu tuvējo skolu sniegtās iespējas. Tika pieļauta doma par meiteņu skološanos Tērvetē, tāpat vienādos attālumos no Abgunstes muižas bija arī Dobele un Jelgava. Tomēr par labu Zaļenieku Komerciālajai un amatniecības vidusskolai nospēlēja tas, ka Avotnieki pēc pārcelšanās uz muižu uzskata sevi par vietējiem. Pirmajā gadā pēc muižas iegādes tur dzīvojuši tikai pa nedēļas nogalēm, un meitas apmeklēja skolu un bērnudārzu Rīgā, tomēr, kā norāda Jānis, turpinot tādos tempos, muižas atjaunošanas darbi ritētu pavisam lēni.

Jautāti, kāpēc pārliecināti rīdzinieki pieņēmuši lēmumu atstāt galvaspilsētu, turklāt, nevis vienkārši pārceļoties uz laukiem, bet iegādājoties restaurējamu muižu, Avotnieki atzīst, ka gribējuši atstāt pēc sevis ko paliekošu. "Mēs dzīvojām nelielā, ļoti stilīgā un mīļā dzīvoklītī pašā Rīgas centrā, uz slavenā Barona ielas bruģa. Tajā brīdī mums bija jau trīs meitas, un radās doma, ka pilsēta savas iespējas mūsu ģimenei ir izsmēlusi. [..] Nebija tā, ka dzīve bija garlaicīga – es rīkoju pasākumus, rakstīju un organizēju projektus, Jānis arī strādāja metālapstrādes uzņēmumā, kurā organizēja dažādus projektus, bet bija sajūta, ka no mūsu darbošanās nepaliek ieraugāmas un paliekošas pēdas," stāsta Asnāte.

Jānis ik pa laikam ielūkojies tiesu izpildītāja mājaslapā, cerot ieraudzīt kādu vietu, kur Avotnieki varētu savu un biedrības Radošuma meka enerģiju realizēt vienuviet. "Gribējās atrast lielu, nedaudz problemātisku vietu ārpus Rīgas, kas varētu būt gan kā mūsu dzīvesvieta, gan kā mākslinieku rezidenču centrs ar telpām pasākumiem. Tas sākotnējais nosacījums bija izmitināt vismaz 40 cilvēku," atceras Asnāte.

Esot skatījušies vietas visā Latvijā, un Asnāte tagad ar smaidu atminas, ka agrāk vienmēr domājusi, ka Zemgalē nekad nedzīvos. Tomēr Abgunstes muiža esot bijusi pirmā vieta, kuru Avotnieki devušies apskatīt klātienē, un pie šīs vietas iegādes arī palikuši. "Man Zemgale vienmēr likās tik garlaicīga – te taču ir tikai līdzenumi –, bet, redz, kā beigās iznāca," stāsta Asnāte.