Aivars Ozoliņš: Hilerijas nebeidzamais stāsts

Kopš pagājušā gada Klintone ir zaudējusi pārliecinošo pārsvaru pār senatoru Obamu, un šogad demokrātu vēlētāji atkal un atkal priekšvēlēšanās gaidīja, vai Obamam beidzot izdosies gūt izšķirošo pārsvaru, kas liktu Klintonei izstāties no sacīkstes. Taču senatore no Ņujorkas vienmēr spēja vai nu zaudēt minimāli, vai nu uzvarēt kā Pensilvānijā. Ja tur otrdien būtu uzvarējis Obama, Klintone, visticamāk, būtu ārā no sacīkstes. Toties Klintonei, lai turpinātu kampaņu, bija jāuzvar pārliecinoši — pārsvaram noteikti bija jābūt mērāmam ar divciparu skaitli. Pirms balsošanas sabiedriskās domas aptaujas rādīja dažu procentu viņas pārsvaru. Taču Klintone uzvarēja ar apmēram desmit procentu pārsvaru — faktiski minimālo, lai saglabātu izredzes tikt izvirzītai par prezidenta kandidāti. Un sacensība turpinās. "Amerikāņu tauta nekad nepadodas. Un tā ir pelnījusi prezidentu, kas arī nepadodas," Klintone paziņoja. Taču arī pēc šīs uzvaras viņa turpina atpalikt no Obamas gan iegūto vēlētāju kopējo, gan delegātu balsu skaita ziņā. Demokrātu partijai ir proporcionāla priekšvēlēšanu sistēma — katrā štatā kandidāts dabū iegūtajam procentu skaitam atbilstošu delegātu skaitu. (Republikāņiem "uzvarētājs dabū visu" kārtība ļāva pabeigt kandidāta meklēšanu jau pēc tā dēvētās superotrdienas — 5.februāra priekšvēlēšanām 24 štatos.) Nominēšanai par prezidenta kandidātu demokrātu partijas pārstāvim ir jāiegūst 2025 delegātu balsis. Turpinoties tik sīvai konkurencei, nevienam no abiem neizdosies savākt nepieciešamo delegātu skaitu, un galavārds paliks tā dēvētajiem superdelegātiem — gandrīz 800 partijas prominencēm. Otrdienas panākums nenodrošina Klintonei šo superdelegātu atbalstu. Tomēr Obamas zaudējums, neraugoties uz divreiz lielākiem nekā konkurentei priekšvēlēšanu kampaņā šajā štatā iztērētajiem līdzekļiem, kārtējo reizi liek uzdot jautājumu par viņa spēju prezidenta vēlēšanās uzvarēt demokrātu partijai tik svarīgajos lielajos industriālajos štatos. Un arī viņa pirmītējā superzvaigznes spozme garās kampaņas gaitā ir mazinājusies, kam iemesls ir tiklab vēlētāju pagurums no pārmaiņas sološās retorikas, kā arī paša pieļautās kļūdas. Pirms vēlēšanām Pensilvānijā viņš savu nespēju iegūt štata vēlētāju vairākuma atbalstu sabiedriskās domas aptaujās neapdomīgi skaidroja ar viņu "sarūgtinājumu" par pašreizējo ekonomisko stāvokli, kas liekot tiem turēties pie baznīcas un šaujamieročiem, tā pasniegdams iespēju konkurentei un citiem kritiķiem apvainot viņu augstprātībā un necieņā pret vienkāršo darba tautu. Vēl nopietnāka problēma Obamam ir viņa piederība draudzei Čikāgā, kuras bijušais mācītājs Džeremija Raits savos sprediķos apsūdzējis amerikāņus "valsts terorisma" atbalstīšanā, par ko tiem nācis sods kā Al Qaeda teroristu uzbrukums 2001.gada 11.septembrī. "Dievs, nolādi Ameriku," sprediķojis Raits, kurš ir gan laulājis Obamu pāri, gan kristījis viņu divas meitas. Tā nav gluži labākā ceļamaize ASV prezidenta amata pretendentam. Taču arī Klintone, kuras taktika acīmredzot ir izturēt sacīksti un cerēt tieši uz šādām Obamas kļūdām un citiem iespējamiem "kompromatiem", nav izvairījusies no rupjām kļūdām, piemēram, vienā no runām apgalvojot, ka 1996.gadā Bosnijā kopā ar vīru Bilu, tolaik ASV prezidentu, un meitu Čelsiju lidostā nolaidusies snaiperu apšaudes laikā. Turklāt kandidāte turējās pie šā nepatiesā stāsta, līdz kamēr televīzijā parādījās dokumentāli kadri par ļoti mierīgu ASV prezidenta ierašanās ceremoniju Sarajevas lidostā. Tāpat Klintones problēma ir izsīkušie kampaņas finanšu līdzekļi, kamēr Obama ziedojumos arvien saņem milzu summas. Un viņai ir pastāvīgi jārēķinās ar priekšstatu, ka, turpinādama kampaņu bez izredzēm apsteigt Obamu vēlētāju un delegātu balsu skaitā, viņa grauj partijas reālākā kandidāta izredzes uzvarēt prezidenta vēlēšanās novembrī. Būtu riskanti pareģot, vai nākamā priekšvēlēšanu kārta — 6.maijā Indianā un Ziemeļkarolīnā — izšķirs, kurš kļūs par Demokrātu partijas kandidātu. Taču garlaicīgi noteikti nebūs.