Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Aivars Ozoliņš: Krīzes prezidents

Pērn, gadu pēc Valda Zatlera ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā, par viņa lielāko sasniegumu varēja nosaukt spēju nekļūt par viņu amatā iedabūjušās varas korporācijas raustāmu lupatu lelli. Šodien, kad Zatlers ir bijis amatā jau pusi no termiņa, var teikt, ka otrajā prezidentūras gadā viņam ir nācies kļūt par krīzes prezidentu un viņš šo smago un nepateicīgo atbildības pārbaudījumu ir izturējis.

Varētu iebilst, ka tas nav sasniegums, un prezidentam ir jādara tas, ko prasa valsts intereses, lai arī kurš būtu šai amatā. Taisnība, ka valsts augstākais amats uzliek rāmjus, taču saturs un stils jāveido lielā mērā pašam amata turētājam. Latvijai ir veicies, ka visi trīs prezidenti, kas mums bijuši kopš neatkarības atjaunošanas, ir spējuši piepildīt šo amatu ar valstij katrā attīstības posmā visvairāk nepieciešamo saturu, turklāt katra personības stils ir bijis neatkārtojams. Zatleram savā ziņā ir klājies visgrūtāk.

Guntim Ulmanim pēcpadomju sajukumā godam izdevās noturēt virziena rādītāju uz Rietumiem, brīvo tirgu un demokrātiju. Vaira Vīķe-Freiberga spoži mirdzēja starptautiski, kad Latvija sasniedza mērķi kļūt par pilntiesīgu Rietumu pasaules sastāvdaļu, pievienodamās NATO un Eiropas Savienībai.

Zatlers, kļūdams par prezidentu, varēja, pavirši raugoties, rēķināties ar mierīgu protokola dienu vadīšanu drošā un arvien vairāk pārtikušā valstī. Taču notika neizbēgama tā dēvētās politiskās elites strauja izļurbšana bezatbildībā un patvaļā, kad atkrita valsts stratēģisko mērķu īstenošanas prasību (jeb vienkārši labas pārvaldības un civilizētas uzvedības) ierobežojumi un varas turētāji iedomājās sevi esam īstenos saimniekus "savā zemē", proti, tādā, kas pieder viņu šaurajam izredzēto lokam. Zatlers, kura nokļūšana amatā pati par sevi bija šīs izļurbšanas simptoms, bija visnepiemērotākais kandidāts nācijas morālā līdera vai, kā tobrīd pats vēlējās kļūt, "visas tautas prezidenta" lomai.

Tomēr prezidents ir spējis ne tikai neatpalikt no būtiskiem pārmaiņu procesiem, kas sabiedrībā norisinājušies pēdējos gados, bet Satversmes sniegto pilnvaru ietvaros uzņemties arī personisku atbildību par valsti brīžos, kad likumdevēji un izpildvara šķita bezpalīdzīgi noraugāmies tās krišanā bezdibenī.

Atcerēsimies vienu punktu, ar ko Zatlers sāka, — ka viņa uzdevums būšot četros gados kaut kā atrisināt "aplokšņu algu" un "pateicību" problēmu veselības aprūpē. Un salīdzināsim to ar pašreizējo problēmu gūzmu un viņa lomu valdības piedabūšanā kopā ar sociālajiem partneriem vienoties par budžeta grozījumiem, kas pēdējā brīdī nupat paglāba valsti no citādi nenovēršama bankrota.

Paradoksāli, ka tas pats spītīgais naivums, kas viņam ļāva piekrist pazemojošai izraudzīšanas procedūrai šīs valsts "vareno" zoodārzā, palīdzēja Zatleram arī atkratīties no viņam paredzētās marionetes lomas. Vismaz publiski lūzuma punkts varētu būt bijusi viņa uzdrošināšanās atnākt pie varas "elites" nicinātajiem "kvaukšķiem" uz Doma laukumu 2007.gada 3.novembrī, lietussargu revolūcijas kulminācijā.

Todien gan neko vairāk par uzdrošināšanos tur fiziski būt Zatlers tautai nepiedāvāja. Taču atbildi uz pašam sev mulsi vaicāto "Kas es esmu?" viņš jau bija atradis 2009.gada

14.janvārī, kad uzstādīja tā dēvēto ultimātu Saeimai un valdībai, piesolīdams viņa uzdevumu neizpildīšanas gadījumā ierosināt referendumu par Saeimas atlaišanu. Prezidents valstij kritiski svarīgā brīdī vienpersoniski uzņēmās atbildību, kam atskatoties bija izšķirīga loma politiskā haosa un neizbēgami arī ekonomiskā sabrukuma novēršanā.

Valsts reprezentēšana starptautiski, kas ir prezidenta galvenā funkcija, nav bijusi Zatlera ārēji spožākā darbības joma. Taču viņš nav devis ieganstu apšaubīt Latvijas piederību Rietumu vērtību sistēmai un uzticību starptautiskajām saistībām.

Zatleram pamatoti pārmet palikšanu Pekinā vērot olimpiskās spēles pērnvasar, kad Krievijas ģeopolitiskās spēles kulminēja kā militāra agresija pret Gruziju. Uz Tbilisi devās Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Ukrainas prezidenti un Latvijas premjerministrs Ivars Godmanis. To var uzskatīt par kļūdu — politiķim ir jāspēj saprast (un Zatlers pats citās reizēs ir parādījis, ka saprot), kad personiska klātbūtne notikumu epicentrā ir svarīgāka par jebkādiem paziņojumiem.

Zatlers pats tikai dažus mēnešus pirms tam NATO galotņu sanāksmē Bukarestē bija stingri atbalstījis dalības rīcības plāna piešķiršanu Gruzijai un Ukrainai, ar savu "nav rīcības plāna, nav rīcības" aizkaitinādams pašu Putinu, kam alianses atturēšanās to izdarīt acīmredzot bija pamudinājums rīkoties parastajā stilā. Bet pēc Krievijas agresijas Latvijas prezidents ANO Ģenerālajā asamblejā bez aplinkiem pateica, ka tā ir okupācija un ka Krievijai karaspēks jāizvāc no visas Gruzijas teritorijas. Arī pret kārdinājumu nobraukt uz Maskavu, kas Latvijas politiķiem arvien šķiet īpašs pagodinājums, Zatlers izturējies mierīgi un nav iztapīgi vicinājies austrumu virzienā.

Varbūt nebūtu jāteic, ka Zatlers augstajā amatā pārspējis uz viņu liktās cerības, ja atceramies, ka jebkādas cerības uz viņu lika gandrīz vai vienīgi politiskā zoodārza menedžeri — tie, kuri dēvēja sevi par "stabilitātes garantiem" un beigu galā nolaida valsti uz grunti. Šādas cerības Zatlers nav attaisnojis ar uzviju, toties bez atlaidēm sev ir uzņēmies atbildību labot viņu sastrādāto un nodrošināt valstī stabilitāti, kas nākamajā viņa prezidentūras gadā būs vēl smagāk.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas