Aivars Ozoliņš: Naudas politika

Turklāt šis dāsnais atbalsts nāk pasaules finanšu krīzes situācijā, kad valdībām jau tāpat nākas krietni patukšot kasi savu finanšu sistēmu glābšanai. Tiesa, ciniķis teiktu, ka ES kārtējo reizi atpērkas no kādas problēmas, ko nespēj vai nevēlas risināt pēc būtības. Taisnība, ka ar finansiālu atbalstu vien nevarēs novērst kara smagākās sekas — daļas Gruzijas teritorijas okupāciju un faktisku aneksiju —, taču, pirmkārt, ar šo naudu var palīdzēt gan desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri karā zaudējuši pajumti, gan atjaunot izpostīto valsts infrastruktūru un ekonomiku. Otrkārt, šis ir arī nopietns politisks atbalsts pašreizējai Gruzijas valdībai un līdz ar to skaidrs "nē" Maskavas galvenajam mērķim — prezidenta Mihaila Saakašvili gāšanai un Maskavai paklausīga režīma iedibināšanai. Kamēr šis mērķis nav sasniegts, Putina režīms nevar uzskatīt par uzvaru suverēnas valsts teritoriju sagrābšanu un pasludināšanu par "neatkarīgām valstīm", kuras no visām pasaules valstīm atzinusi vēl vienīgi reliktā marksistu partizāna Daniela Ortegas pārvaldītā Nikaragva. Apvienoto Nāciju Organizācija un Pasaules Banka bija aprēķinājušas, ka Gruzijai infrastruktūras atjaunošanai un palīdzībai pajumti zaudējušajiem cilvēkiem vajadzēs 3,25 miljardus ASV dolāru nākamajos trīs gados. Konferencē piedalījās 38 valstis un 15 starptautiskas organizācijas. Eiropas Komisija apsolīja piešķirt 500 miljonus eiro nākamo divu gadu laikā, Eiropas Investīciju banka sniegs 200 miljonu eiro aizdevumu infrastruktūras projektiem, tajā skaitā enerģētikas objektu, dzelzceļu un Tbilisi lidostas atjaunošanai. ASV piešķirs, kā bija solījusi, vismaz vienu miljardu dolāru. Japāna sola 200 miljonu dolāru. Vācija atvēlēs 34 miljonus eiro, Zviedrija — 40 miljonus, Francija — septiņus miljonus, Lielbritānija — deviņus miljonus mārciņu. Latvijas pienesums būs 600 tūkstoši latu. Gruzijas premjerministrs Lado Gurgenidze konferencē uzsvēra, ka "tā nav dāvana valdībai", un, acīmredzami mēģinādams kliedēt bažas par naudas lietderīgu izlietojumu, apsolīja, ka lemšanā par to piedalīsies visa sabiedrība. Tas ļauj cerēt, ka valsts atjaunošanas darbs varētu saliedēt gruzīnus — pretēji Maskavas mērķim izraisīt sabiedrībā neapmierinātību un šķelšanos, kas radītu politiskus priekšnoteikumus Krievijai draudzīgu spēku nākšanai pie varas. Savukārt Eiropas politiķiem var novēlēt neļauties sajūtai, ka ar maciņa atdarīšanu ir gana daudz izdarīts konflikta risināšanai. ES atbilde uz šo Krievijas agresiju līdz šim nav bijusi efektīva, un iedarbīgas politikas trūkumu ar naudu nevar kompensēt. Tiesa, sarunas ar Krieviju par jaunu partnerības līgumu ir atliktas, taču Maskavai tas nav steidzami svarīgs jautājums. ES prezidējošās valsts Francijas vadītājs Nikolā Sarkozī gan ir nasks uz panākumu pasludināšanu, taču Krievija nesteidzās pildīt ne viņa Maskavā 12.augustā parakstīto tā dēvēto sešu punktu vienošanos, ne 8.septembra papildinājumu pie šīs vienošanās, ja vien par to nosacījumu izpildīšanu neuzskata Maskavas paziņojumus, ka tie ir izpildīti, kam diemžēl būtu gatavs piekrist ne tikai Francijas prezidents vien. Krievija nav izvedusi karaspēku no Gruzijas teritorijas un nav atjaunojusi stāvokli, kāds bija pirms 7.augusta. Gluži otrādi — ir paziņojusi, ka Abhāzijā EDSO "miera uzturētāju" (proti, Krievijas karspēka vienību) vietā turpmāk būs vienkārši Krievijas karaspēks. Dienvidosetijā armijas kontingents ir palielināts līdz vairāk nekā 7000 karavīru. Diezin vai var uzskatīt par Eiropas diplomātijas uzvaru, kā to nodēvējis Sarkozī, ES novērotāju sūtīšanu uz Gruziju — ārpus Krievijas okupētajām Dienvidosetijas un Abhāzijas! — turklāt saskaņojot šo ES misiju suverēnā valstī ar Krievijas prezidentu Dmitriju Medvedevu. Arī 15.oktobrī Ženēvā sākto sarunu par Abhāziju un Dienvidosetiju pirmās kārtas izgāšanos, kurās ES uzstājās kā viena no vidutājām, uzskatīt par panākumu varētu tikai tādā ziņā, ka beidzot ir radīts patiešām starptautisks, nevis Krievijas kontrolēts formāts konflikta risināšanai (sarunās piedalās ASV, Krievija un Gruzija, vidutāju statusā ir arī ANO un EDSO) un ka Krievijai neizdevās uztiept citiem savas prasības uzskatīt anektēto teritoriju "pārstāvju" delegācijas par pilntiesīgām sarunu dalībniecēm, proti, atzīt abas inkorporētās teritorijas par "neatkarīgām valstīm". Karaspēka izvešana no visas Gruzijas teritorijas un starptautisku novērotāju klātbūtne Dienvidosetijā un Abhāzijā būtu minimālās prasības Krievijai, pirms uzskatīt Sarkozī un Medvedeva vienošanās par izpildītām. Varam būt gandarīti, ka Latvijas valdība ir ne tikai starp tām, kuras spiedīgā finanšu situācijā atrada iespēju palīdzēt Gruzijai, bet arī kopā ar tām (Igauniju, Lietuvu, Poliju, Lielbritāniju), kuras nepiekrīt konflikta "atrisinājumam" Maskavas interpretācijā un prasa izpildīt noslēgtās vienošanās.