Pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas jūnija sākumā nozīmē, ka būtiski pieaugs likuma pārkāpumu risks, un partiju priekšvēlēšanu izdevumu uzraudzīšana būs īpaši svarīga. Vilnītis par to vai nu vēl nav iedomājies, vai nu nevēlas izteikties. To, ka partiju finanšu kontrole būs viens no galvenajiem šā gada KNAB darba uzdevumiem, otrdien Saeimas komisijā uzsvēra biroja priekšnieka vietnieks Alvis Vilks. Savukārt Vilnīša runāto, ka viņš negribētu, lai spiedīgā finanšu situācija liktu pamest darbu birojā kaut vienam labam "kadram", būtu varējis pateikt teju jebkurš.
Pagaidām ir tikai biroja vadītāja aplamā procesa likumsakarīgs rezultāts — priekšnieks, kas ir "jebkurš". Kopš pieteikšanās pērn decembra sākumā Vilnītis turpina atstāt iespaidu, ka ir netīšs garāmgājējs, kam galu galā gadījās ieklīst valsts galvenā korupcijas apkarotāja kabinetā, taču nav īsti saprotams, ko viņš tur darīs.
Nejaušības un pārpratuma gaisotne sasniedza farsa apmērus viņa apstiprināšanas brīdī pagājušo ceturtdien. Kad Saeima bija pārliecinoši atbalstījusi Vilnīti KNAB vadītāja amatā, deputāte Dagnija Staķe (ZZS) vairāku kolēģu priekšgalā devās ar puķu pušķi rokās apsveikt jauno priekšnieku un atklāja, ka šis nav atrodams. Ieradies pēc stundas, viņš stāstīja, ka esot bijis aizņemts pasniedzēja darbā, nemaz nebija saņēmis ielūgumu atnākt uz Saeimas sēdi, tāpēc klausījies sēdes translāciju radio. Turklāt arī Saeimas ēkā uzreiz nebija laists iekšā — izrādās, viņam nebija pasūtīta caurlaide. Prezidija darbinieki bija domājuši, ka to izdarīs Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas darbinieki, bet tie bija iedomājušies, ka to izdarījuši prezidija darbinieki.
"Nesmuki sanāca," bilda komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš (TP). To var teikt par visu līdzšinējo KNAB priekšnieka nomainīšanas procesu — sākot ar Alekseja Loskutova padzīšanu pērn (pēc tam, kad korupcijas skandālos iestigušās valdošās koalīcijas partiju "stabilitātes garants" Aigars Kalvītis cīņā par korupcijas apkarošanas "paraugiestādi" pats bija zaudējis premjerministra amatu) un turpinot ar Ivara Godmaņa (LPP/LC) atklāta konkursa un profesionālu tiesībsargu komisijas vietā uzcepa KNAB priekšnieka meklēšanas instrukciju, kurā profesionāļiem bija atvēlēta dekoratīva "viedokļu paudēju" loma, bet lemšana bija atstāta tās pašas valdošās koalīcijas ziņā. Turklāt vēl valdība novembrī pagarināja kandidātu pieteikšanās termiņu uz divām nedēļām, kaut gan šādu iespēju pat šī instrukcija neparedzēja.
Protams, ka, atskaitot KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi, kas atbilda visiem instrukcijas, bet neatbilda Godmaņa privātajam noteikumam, ka nevienu KNAB darbinieku nevajag, pieteicās pulciņš garāmgājēju, tai skaitā — pagarinājuma termiņa priekšpēdējā dienā — arī Vilnītis, kas pēc mokoša sijāšanas procesa, tai skaitā divas nedēļas ilgušās iztaujāšanas Nacionālās drošības padomē (kurai likums neparedz KNAB vadītāja meklēšanu), tika atzīts par piemērotāko, pareizāk, vismazāk nepiemēroto.
Salīdzinājumam — viens cits bija pieteicies, jo bija pazaudējis savu naudu kādā finanšu piramīdas shēmā; vēl citam bija slepens plāns, kā pilnībā "likvidēt" korupciju līdz 27.novembrim, vienīgi gadu, kad tas tiks izdarīts, nedrīkstot izpaust; bet Vilnīša sīvākais konkurents, ko NDP arī vērtēja visā nopietnībā, bija pārliecināts, ka KNAB esot "nostājies pret politiskajām partijām", toties nezināja, ka tā nav drošības iestāde un ka tiesas nav "zem Tieslietu ministrijas".
Uz šāda fona Vilnīša neskaidrās attiecības ar tiesībsargāšanas un kontrabandas saplūdušās robežas odioziem darboņiem un svaigā piederība LSDSP (Saeimas vēlēšanās bija kandidējis šīs partijas sarakstā, vēl pērn pavasarī ziedojis tai 1000 latu) vai dīvainā izvēle studēt jurisprudenci Maskavas universitātē tikai tāpēc, ka neviens cits no Latvijas tur to nestudē, varbūt arī neliecināja par nepiemērotību amatam, ja arī neliecināja par piemērotību.
Kopš Delnas rīkotās amata kandidātu diskusijas decembrī, kurā Vilnīša vienīgā konkrētā "vīzija" bija KNAB darbības izvēršana reģionos ārpus Rīgas un Jūrmalas, šī viņam joprojām paliek vai vienīgā aktuālā ideja, kaut gan, pirmkārt, varēja jau nu izpētīt, ka vairāk nekā puse no biroja darba apjoma arī tagad ir reģionos, otrkārt, biroja budžeta samazināšana liek domāt par tā darbības sašaurināšanu, nevis paplašināšanu. Pagaidām Vilnītis izdomājis lūgt valdībai "sapratni", ka nevajadzētu samazināt jau tāpat nepietiekamās izmeklētāju algas, toties tie savas funkcijas — korupcijas apkarošanu — varētu veikt ar sabiedrisko transportu un taksometriem. "Dzīve ir dzīve" un "nekad nevar teikt nekad", runājot par paša biroja darbinieku korumpēšanās riskiem, ir jaunākais Vilnīša pienesums atziņu pūram, kurā jau ir februārī, atbildot uz jautājumu par paša iespējamajiem pagātnes grēkiem, viņa dziļdomīgi bilstais: "Neviens no mums nav eņģelis."
Bija lieki gaidīt, ka pirmītējā valdošā koalīcija vēlēsies labu priekšnieku stipram un neatkarīgam KNAB. Tiesa, mums ir Loskutova gadījums, ka, politbiznesmeņu paklusām atrasts, pašu saslavēts un, par spīti sabiedrības vairākuma iebildumiem, amatā ielikts korupcijas apkarotājs var dramatiski pievilt savu ielicēju cerības. Bet vai tas nu būtu princips — jo sliktāku atrod, jo labāks būs? Par Vilnīti var teikt gan to, ka viņš var kļūt par labu KNAB priekšnieku, gan to, ka var būt slikts priekšnieks. Diemžēl viņš pats pagaidām nav licis noprast, kāds būs.