Aivars Ozoliņš: Pa riņķi

Bet Godmaņa ceturtdien paziņotie plāni sākt sarunas ar opozīcijas partijām labākajā gadījumā paliks labi nodomi. Līdz ar to ministriju skaita samazināšana tuvākajā laikā ir iespējama, vienīgi "atšaujot pa vienam" ministrus, kā to raksturojis Godmanis. Samazināt ministriju skaitu nozīmētu atšaut savējos. Bet, ja to pat izdotos samazināt, sašaurinātos telpa koalīcijas paplašināšanai. Turklāt jebkādu paplašināšanās sarunu pamats paliek nevis valdības uzbūves un darbības principi, bet gan esošā koalīcija. Šo strupceļa situāciju nupat ilustrē divi piemēri. Viens ir ZZS piedāvājums zemkopības ministra amatam otrdien zemnieku protestos "atšautā" Mārtiņa Rozes vietā. Piebalgas alus vadītājs Jānis Dūklavs atbilst diviem formāla svaiguma kritērijiem — ir "jauna seja" uz pašreizējās koalīcijas ministru veco fona un droši vien arī savas jomas profesionālis. Un pat trešajam — nav ne ZZS, ne kādas citas partijas biedrs. Taču bezpartijisku uzņēmumu vadītāju Latvijā ir simtiem un tūkstošiem. Tāpēc galvenais kritērijs piemērotībai amatam ir ZZS "tiesības" to atrast. Tāpat kā koalīcijas partiju "tiesības" uz saviem ministru krēsliem — Finanšu ministrija "pieder" Tautas partijai, vai tur sēdētu Slakteris vai cits, Satiksmes ministrija — Šleseram, pat ja savā vietā viņš ieliktu šofera dēlu vai kikboksa trenera meitu. Prezidents Zatlers trešdien īpaši uzsvēra, ka premjerministram nekavējoties jāpārveido valdība, izmantojot Satversmē noteiktās tiesības Ministru prezidentam pašam izvēlēties sava kabineta pārstāvjus. Taču Godmanis to acīmredzot nevar un negrasās darīt. Pat kritizēdams konkrētus ministrus, viņš līdz šim vienmēr uzsvēris, ka uzticoties koalīcijas partijām nozaru vadīšanā. Tiesa, prezentēdams savu valdības modeli, Godmanis stāstīja, ka "tur nav partijas uzzīmētas" — ministru krēsli neesot sadalīti pēc partijiskās piederības —, taču savu teikto pats uzreiz arī apgāza, skaidrodams, ka gribētu veidot desmit ministrijas, tomēr politisko cīņu dēļ varētu sanākt divpadsmit, turklāt "mums atbildības tagad ir sadalītas, un ir jābūt nopietnam pierādījumam, ja kāds grib atbildību pārņemt no cita". Kādus vēl vajag pierādījumus, ka "zaļie zemnieki" nespēj vadīt zemkopības nozari vai Tautas partija — valsts finanses? Taču — kas mainītos, ja abas apmainītos ar ministru krēsliem? Uz šās partiju feodālo lēņu kārtības fona sevišķi krāšņs ir otrs deklarēto reformu bezcerīguma paraugs — Godmaņa paziņojums, ka viņš sākšot sarunas ar opozīcijas Jauno laiku par tā nākšanu valdībā. Tās būtu jau trešās Godmaņa "sarunas" ar JL. Pirmās notika, viņam stājoties vadīt šo četru partiju koalīciju, un izpaudās kā — ja gribat, nāciet klāt, ja negribat, mums nemaz arī nevajag. Otrās — nupat janvārī — vispār netika pat tiktāl, aprobežojās ar koalīcijas ļaužu runāšanu, ka varētu paplašināties, ja JL piekristu pievienoties. Šīs trešās droši vien būs līdzīgas pirmajām, tikai bezcerīgākas — nāciet uzņemties daļu atbildības par to, ko esam savārījuši, taču noteikumus joprojām diktēsim paši, turklāt neko daudz piedāvāt nevaram, valdības reforma, ziniet. Godmanis īpaši uzstāj, ka par valdības reorganizāciju ir jāvienojas esošajai koalīcijai un lēmumi jāpieņem esošajai valdībai — tai pašai, kurai JL nupat aicināja izteikt neuzticību. Par ko tad runās? TP piedraudējums, ka pati sāks nākamnedēļ taisīt "jaunu valdību", ja Godmanis to šonedēļ nedarīs, acīmredzot nozīmē tikai to, ka droši vien mēģinās runāt arī ar Saskaņas centru. Ne šādas sarunas, ne pat "taimkodu" bojātāju pretimnākšana ekonomisko krīzi neatrisinātu, bet politisko tikai padziļinātu. "Zaļo zemnieku" partorgs Brigmanis prognozē šīs koalīcijas paplašināšanas iznākumu: "Manā skatījumā nekas nemainīsies." To pašu nozīmē arī viņa teiktais par ministriju skaita samazināšanu: "Tur nevajadzētu būt nekādiem sarežģījumiem." To saka politiķis, kas te draud atsaukt no valdības savas partijas ministrus, ja tā neizstrebs viena savārīto putru, te piesola teju pastaro tiesu, ja viņa partijas vadītu Zemkopības ministriju apvienos ar viņa partijas vadītu Vides ministriju. Tas nozīmē, ka viņam un citiem koalīcijas partneriem sarežģījumu tiešām nebūs, šī koalīcija paliks, kāda ir. Vai tā būs spējīga vismaz sākt solīto valsts pārvaldes reformu — paretināt valsts aģentūru un uzņēmumu džungļus? Varbūt, taču arī tas būs atkarīgs pirmām kārtām no koalīcijas partiju gatavības sašaurināt savu interešu loku. Taču pavasarī būs atkal jāgroza budžets izdevumu vēl krasākai samazināšanai. Tad vairs neies tik vienkārši kā tajā decembra naktī, pēc kuras Godmanis paslavēja Saeimu kā labāko parlamentu Eiropā. Būs arī jauni protesta pasākumi. Iespējams, tad šī valdība var krist, kas būtu priekšnoteikums mēģinājumiem izveidot tiešām citu vai pamudinājums prezidentam ierosināt Saeimas atlaišanu.