Aivars Ozoliņš: Spēks un vājums

Būtiskākā atšķirība — LC pretī bija jauns, stiprs, cinisks politisks veidojums ar agresīvu vadoni priekšgalā, kurš bija "nācis, lai strādātu" savas daļas izplēšanai no tālaika valsts varas monopolistiem Ventspilī. Tagad divu plēsoņu kautiņa vietā ir paveca, izvirtuša, zaudējumu nokausēta un dezorientēta dinozaura cīkstēšanās ar tam nesaprotamu, līdz šim piekoptās "politikas" kategorijās grūti ierāmējamu ienaidnieku — arvien vitālāku un daudzveidīgāku pilsonisko sabiedrību. Taču valdošajiem nupat nākas izjust arī šķietami vājās un sadrumstalotās (jo viena "grupējuma" kastē grūti ietilpināmas), tomēr arvien efektīvākas opozīcijas darbību Saeimā. Valdošā koalīcija, cenzdamās paturēt sev iedomāto politiskās darbības privilēģiju, vēršas pret pilsoniskās sabiedrības politiskās gribas izpausmēm gan ar policejiskas izspiegošanas metodēm (iekšlietu ministra Segliņa izpaustais, ka esot "papētīti" pērnā rudens masu protesta pasākumu finansētāji), gan ar muļķīgiem brīdinājumiem plašsaziņas līdzekļiem un nevalstiskām organizācijām reģistrēties kā politiskām partijām, ja grib ietekmēt politiku. Taču, aizrāvušies apkarot un deleģitimēt "ārpusparlamenta opozīciju", vairākuma politiķi, šķiet, īsti nav pamanījuši parlamenta opozīcijas augošo spēku. Tikmēr šī opozīcija rīkojas arvien iedarbīgāk, un vairs nešķiet neiespējami, ka varētu izveidot pat konstitucionālo mazākumu — 34 deputātiem ir tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par jebkuru likumprojektu, kas faktiski ir iespēja paralizēt Saeimas darbību un piespiest Valsts prezidentu sākt tās atlaišanu. Tiktāl vēl nav, un Saskaņas centra un PCTVL promaskaviskums nekur nav zudis, tāpat arī viņu piespēlēšana izdevīgā brīdī Kalvīša Gazprom partijai un uz austrumu "neaptveramajām iespējām" orientētajam Šleseram. Taču Saeimā ir tapusi vienas jaunas partijas — Kalnietes un Kristovska Pilsoniskās savienības (PS) — frakcija ar sešiem deputātiem, opozīcijā nu ir arī TP pametušie Štokenbergs ar Pabriku, kā arī no Lemberga dolārzaļajiem zemniekiem aizgājušais Visvaldis Lācis. Bet Jaunais laiks vairs neaprobežojas ar paziņojumiem un aicinājumiem vien un strādā, kā opozīcijai demokrātiskā valstī pieklājas. Tikai daži piemēri. JL ir pieprasījis aizsardzības ministra Veldres un zemkopības ministra Rozes demisiju, un to noteikti nevar uzskatīt ne par populistisku, ne pašmērķīgu. Pirmais ir parādījis totālu impotenci kā NATO valsts ministrs, savam vaļaspriekam — zirgkopībai — pakārtodams karavīru kaujas spējas un drošību, bet KNAB vadītāja atstādināšanu pasniedzis kā iepriekš izlemtu jautājumu. Otrajam pārmetumu vezums gan no piena ražošanas, gan no zivsaimniecības nozares cilvēkiem. Pieprasījumi ir arī gudri izspēlēti. JL deputāte Ilma Čepāne ceturtdien atsauca savu parakstu zem demisijas pieprasījuma Veldrem, līdz ar to Saeimas sēde par šo jautājumu vairs nevarēja notikt 22.jūnijā, kā bija ieplānota, un valdošā koalīcija vairs nevarēja tajā dienā lemt arī par Loskutova atlaišanu; pēc jauna demisijas pieprasījuma šie jautājumi tiks skatīti 29.jūnijā. Pateicoties galvenoties JL saceltajai trauksmei, sabiedrība pievērsa uzmanību un prezidents pirms divām nedēļām atdeva atpakaļ Saeimai noziedzīgi iegūtas naudas legalizēšanas novēršanas likumu, ko tās vairākums, atbalstīdams Puzes mutanta Breša atnestos priekšlikumus, trešajā lasījumā bija pārtaisījis par noziedznieku naudas legalizēšanas likumu. Piektdien JL, PS un biedrība Tautvaldība nodibināja biedrību Par tautas tiesībām, kas aicinās iedzīvotājus piedalīties 2.augusta referendumā par tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu. Šāda spēku apvienošana konkrētam mērķim ir vēl viens solis pretī demokrātiskas sabiedrības saliedēšanai. Tikmēr TP ar tikpat pārkaļķojušamies "partneriem" turpina savstarpējos kašķus par lielāku ietekmi koalīcijā un acīmredzot joprojām cer, ka var saglabāties ar meliem un polittehnoloģiskām manipulācijām, tiesību sargātāju, valsts pārvaldes un politisko konkurentu degradēšanu līdz savam "lielāko kretīnu" līmenim. LC zaudējums 1999.gadā prezidenta vēlēšanās bija šai partijai pirmā nopietnā neveiksme, taču uzreiz pēc tam tika zaudēts premjerministra amats, bet pēc trim gadiem arī vieta politikā. TP nesekmīgais mēģinājums pērnruden nomest Loskutovu šai partijai bija kārtējā neveiksme daudzu virknē, pēc kuras arī tika zaudēts premjerministra postenis. LC pašpārliecinātība un uzpūtība neļāva tam pat iedomāties atbalstīt Vīķes–Freibergas kandidatūru. TP izmisuma augstprātība neļauj tās vadoņiem atteikties no ieceres iznīcināt KNAB, taču arī saskatīt, ka šāda "uzvara" tikai paātrinātu partijas ceļu uz politisko mēslaini. Sabiedrības pilsoniskā mošanās un opozīcijas augošā pragmatiskā mērķtiecība, šķiet, ievada politikas tradīciju un arī politiķu paaudžu maiņu Latvijā.