Partijas "pragmatiķu" un "reģionāļu" pārstāvja
Pirmais, kurš pametīs kuģi, līdzko tam beigsies degviela, būs pats Šķēle, kura "bizness" ir valsts vara un kuram tās saglabāšana ir nesalīdzināmi svarīgāka par šīs varas rīku — savu partiju. (Tās nogremdēšanu pats var pat pasteidzināt, izlīzdams no mašīntelpas atpakaļ uz komandtiltiņa, lai pavēlētu izšaut pēdējo zalvi.) Pašlaik notiek politisko spēku pārgrupēšanās pirms Saeimas vēlēšanām, bet topošajā ainavā TP vairs īsti nav vietas ne tikai muižai, bet pat būdiņai precīzi iemērāmā zemes pleķītī.
Veidojas četri itin skaidri atšķirami politiskie lauki: "godīgie latvieši" jeb
TP kā patstāvīgs politisks spēks nav vajadzīga nevienam no šiem virzieniem un var cerēt piekabināties vienīgi vai nu "pāķiem", kuriem "trekno gadu" zaudētāji būtu tikai balasts un, kamēr
TP uzņemto virzienu uz vietu SC piekabē simptomātiski rāda gan bijušās premjerministra
Taču vieta Saeimā TP būtu sev jāizcīna pašai, un tas "trekno gadu" politikas galvenajiem vaininiekiem var izrādīties nepaveicams uzdevums, ko dunča rādīšana
Turklāt nevajadzētu pārāk augstu vērtēt TP vecbiedru stratēģiskās domāšanas spējas. (Piemēram, piedēvēt tiem spēju mobilizēt Madonnu, lai viņa otrdien uzstājas Tallinā un aizvilina premjerministru Dombrovski un prezidentu
Arī TP pēdējā laika manevri atstāj iespaidu, ka tā ir neapmierinātības ar sevi izraisīta reaģēšana uz apdraudējuma sajūtu, nevis rūpīgi pārdomāts plāns. Mētāšanās starp neparakstīšanos zem valdības vienošanās ar SVF, kas būtu padarījusi TP par idiotisku pašnāvnieci, un piekrišanu parakstīt, kas padarīja to par vienkārši muļķi, ir pavisam nesens piemērs. Bezcerīgās Rozentāles iestumšanu par veselības ministri varētu uzskatīt par valdības uzspridzināšanas plāna daļu, taču tad nav saprotams, kāpēc Bērziņu mobilizē spridzināšanai mēnesi vēlāk, kad Rozentāle jau ir uzspridzinājusi pati sevi kā TP "darītāju". Bet pašreizējā "veco kadru" mobilizēšanās ir acīmredzama reakcija uz apdraudējumu ļoti specifiskām viņu "interesēm" — valdības mēģinājumu reorganizēt VID. Pat ārlietu ministru
TP īpašnieki ģenētiski nespēj izmantot vienīgo atlikušo iespēju saglabāties politikā — godīgi uzņemties atbildību par valsts novešanu līdz bankrota robežai un apņemties godīgi izdarīt kopā ar šo valdību visu nepieciešamo, lai krīzi pārvarētu. Tie tikai turpinās sev dabiski melot un shēmot. Taču TP diemžēl atlicis viens potenciāli graujošs resurss — vai nu apzināti un mērķtiecīgi, vai nu tikai aiz tuvredzīga merkantilisma un nolemtības sajūtas — grimstot paraut sev līdzi ne tikai šo valdību, bet īpaši drūmā scenārijā arī Latvijas valsti.