Apstrīdētā norma noteica, ka kredīta devējam (kredītiestādei) nav tiesību prasīt kompensāciju no patērētāja par kredīta saistību pildīšanu pirms noteiktā termiņa. Norma noteica, ka šādā gadījumā kredīta devējs var prasīt no patērētāja tikai samērīgu maksu par administratīvajiem izdevumiem, ja tādi rodas. Apstrīdētā norma zaudēja spēku šā gada 6.janvārī.
Šobrīd spēkā esošie noteikumi ir kredīta devējam labvēlīgāki, proti, tie paredz, ka kredīta devējam ir tiesības saņemt godīgu un objektīvi pamatotu kompensāciju par iespējamām izmaksām, kas tieši saistītas ar kredīta atmaksu pirms termiņa. Tomēr šīs kompensācijas apmērs ir ierobežots.
Lieta ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Tiesa izskatīja administratīvo lietu, kurā viena no pusēm bija kredītiestāde, kurai tikai piemērota apstrīdētā norma. Administratīvā rajona tiesa norādīja, ka apstrīdētā norma esot pieņemta, pārkāpjot Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ietverto pilnvarojumu, turklāt tā nesamērīgi ierobežojot kredīta devēja īpašuma tiesības.
ST atzina, ka apstrīdētās normas mērķis ir patērētāju kā kredītlīguma vājākās puses tiesību aizsardzība. Likumā ietvertais pilnvarojums ir noteikt kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu patērētāja interesēs. Šāds pilnvarojums ir pietiekami skaidrs un Ministru kabinets to nav pārkāpis, tādējādi norma atbilst Satversmes 64.pantam.
Tiesa atzina, ka norma atbilst arī Satversmes 105.pantam, jo kredīta devēju īpašuma tiesību ierobežojums ir samērīgs.
Gadījumos, kad patērētājs izpilda saistības pirms kredīta līgumā noteiktā termiņa, kredīta devējam atmaksāto summu ir iespējams ieguldīt peļņas gūšanai. Atkarībā no ieguldījuma nosacījumiem un tirgus situācijas kredīta devējs nākotnē var ciest zaudējumus vai arī gūt peļņu, proti, kredīta devējs uzņemas komercrisku.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā dienā, kad tiks publicēts laikrakstā Latvijas Vēstnesis.