Pieredzējušais instruktors teic, ka Amata patlaban ir īsta kalnu upe, kas prasa sagatavotību, lai pa to laistos lejup ar laivu. Pārsvarā tie, kuri brauca pa Amatu Lieldienu brīvdienās un iekļuva nelaimēs, pēc A.Eglīša teiktā, bija tādi, kuriem reizi gadā iekāpt laivās ir tradīcija. Otra kategorija bija jaunieši, kuriem nepieciešams adrenalīns, tāpēc nav svarīgi, kā to iegūt – braukt pa mežonīgu upi vai drāzties ar skrituļdēli.
Brīvdienās Amatā zem ūdens nokļuvušos un no laivas izmestos A.Eglītis pat nevar saskaitīt – spēj tikai glābt.
Vaicāts, kā būtu vajadzējis rīkoties šādos Latvijai būtībā ekstrēmos ūdens tūrisma apstākļos, A.Eglītis norāda, ka patlaban Latvijā nav tādu glābšanas dienestu, kādi ir Eiropā, kas brīdina laivotājus, tāpēc visa atbildība ir pašiem laivotājiem, jo neviens instruktors nevar aizliegt sēsties laivā.
Lai nodrošinātos, ka visi laivotāji tomēr kaut kā līdz gala mērķim nokļūst, ir - jāstartē Amatā no vienas starta vietas, proti, Melturu tilta. Tur arī būtu iespēja vēl instruktoriem pavaicāt par iespējamo rīcību nelaimes brīdī.
Otrs faktors, kas vairāk attiektos uz pašvaldību – šajā gadījumā uz Amatas novada pašvaldību -, laikus iztīrīt Amatu no kritušajiem kokiem. Kā teica A.Eglītis, egles bija sakritušas šķērsām pāri upei, un tā bija tikai laimes spēle, ka neviens nenoslīka. A.Eglītis uzskata, ka pašvaldībai upi vajadzētu iztīrīt ziemā.
Vēl Campo instruktors uzskata, ka pašvaldība rūpēs par laivotājiem varētu arī izdalīt bukletus, kuros būtu pamācības, kā rīkoties bīstamos gadījumos, jo ir skaidrs, ka pa Amatu ar laivām turpinās braukt katru pavasari. Cilvēki vienkārši nezina, ko darīt situācijās, kad ūdens burtiski smeļas mutē, un Amata šopavasar ar saviem 50 kubikcentimetriem sekundē ir īsta kalnu upe, saka A.Eglītis.
Campo īpašnieks Agris Pētersons portālam Diena.lv pauda viedokli, ka "svētdienas braucēji" laivos vienmēr, taču šo procesu var padarīt vadāmāku. Nevaram cerēt, ka visi iemācīsies braukt, taču jānodrošina, ka šie cilvēki no ūdens tiek savlaicīgi izvilkti, viņš teica.
A.Pētersons atsaucās uz ārvalstu pieredzi, kur tiek pārdotas upju biļetes, tādējādi iegūstot naudu glābējiem, kas dežūrē upju bīstamākajās vietās. Latvijā šādu maršrutu kontroles ieviešanai ir tehniski resursi, bet nav finansējuma.
Pēc Campo īpašnieka teiktā, piecas kompānijas aizvadītajās brīvdienās Amatas krastos esot svinējuši dzimšanas dienu, 50 - 60 cilvēkus viņš izvilcis krastā, kas neapzinājušies, kas viņus varēja sagaidīt.