Analītiskā filozofija: kādēļ tā ir vislabākā filozofija (II)

Saskaņā ar Damitu nav vienas visaptverošas doktrīnas vai metodes, kas nodrošinātu nepieciešamus un pietiekamus apstākļus, lai būtu analītiskā virziena filozofs. Protams, ir plaši izplatītas kopīgas iezīmes. Viena no tām ir uzsvars, kāds tiek likts uz loģisko argumentāciju kā filozofisko uzskatu formulēšanas un pārbaudes līdzekli. To mēs lieliski redzam pašā Bolcāno, kur grūtas pozīcijas, viedokļi teoloģijā, ētikā, matemātikā, metafizikā un loģikā tiek aizstāvētas, izvirzot premisas un definīcijas un aizstāvot secinājumus, piemēram, tādus, ka ir vismaz viena patiesība un tāpēc skepticisms ir kļūdains, ka Dievs eksistē un ir unikāls, ka pastāv viens augstākais morāles likums, derīguma princips, un tā tālāk. Bolcāno īstā loģika ir novecojušā teikuma priekšmeta — izteicēja tipa tāpēc viņš nav spējīgs izmantot moderno instrumentu un šī iemesla, kā arī relatīvā tiešās ietekmes trūkuma dēļ jāuzskata par pārejas figūru, trūkstošo posmu starp neanalītisko un pilnībā analītisko filozofiju. Līdz laikam, kad tādi revolucionārie loģiķi kā Bole, Šrēders, Pīrss, Frēge, Peāno, Vaitheds un Rasels bija izstrādājuši moderno kvantoru loģiku, bija acīmredzams, ka viņi ir nodrošinājuši instrumentu filozofisko apgalvojumu (propositions) formulēšanai, noskaidrošanai un novērtēšanai, kas tālu pārspēja loģisko ekipējumu, kāds bija pieejams loģiķiem līdz Kanta laikam. Izņemot Frēgi, pirmais, kurš plaši izmantoja jauno loģiku filozofisko pozīciju un argumentu formulēšanai, bija Vaitheds savos specializētajos 1906.gadā Karaliskās biedrības izdotajos memuāros Par materiālās pasaules matemātiskajiem jēdzieniem (On Mathematical Concepts of the Material World), taču viņa pūliņi netika tik plaši novērtēti kā Rasela 1914.gadā izdotajā darbā Mūsu zināšanas par ārējo pasauli (Our Knowledge of the External World). Alberto Kofas tā dēvētajā analītiskās filozofijas semantiskajā tradīcijā, kas sākās ar Bolcāno un turpinās līdz mūsu dienām, pastāv stingrs uzskats, ka nozīmju un apgalvojumu analīze var ne vien palīdzēt, bet faktiski arī atrisināt un pat likvidēt tradicionālās filozofiskās problēmas, piemēram, ārējās pasaules eksistenci, skepticismu, citus prātus, vispārējos un abstraktos objektus, patiesību, labestību un tā tālāk. Es nedomāju, ka šis optimisms ir pamatots: daudzas tradicionālās filozofijas problēmas mums ir saglabājušās, par spīti papildus skaidrojumam, ko devusi konceptuālā un loģiskā analīze. Īpašība, kuru visbiežāk min kā analītisko filozofiju definējošu, ir tā dēvētais lingvistiskais pavērsiens (linguistic turn). Nav viegli precīzi pateikt, ko tas nozīmē. Vispār tā pamatā ir pieņēmums, ka vislabākais vai vienīgais veids, kā atrisināt filozofijas problēmas, ir koncentrēt uzmanību uz valodu, kādā problēmas formulētas, un aplūkot vispārējās valodas īpašības, lai mēs varētu nonākt pie risinājuma. Mūrs to darīja savā Principa ethica, aplūkojot vārda "labs" nozīmi, bet Rasels [rakstā] Par apzīmēšanu (On Denoting) analizēja angļu valodas noteiktā artikula the nozīmi. Viena tradicionāla filozofijas problēma ir jautājums, vai pastāv universālas, vispārējas vienības (items), kuras atkārtojas daudzos indivīdos, piemēram, sarkanums vai taisnīgums, vai zilonība (elephanthood). Saskaņā ar lingvistisko pavērsienu tas kļūst par jautājumu, vai jebkura valoda, kuru mēs lietojam kognitīviem mērķiem, prasa vispārējus vārdus vai terminus, kurus var vienlīdz attiecināt uz daudzām lietām. Vispārējo terminu svarīgā nozīme tika atzīta, protams, jau Platona un Aristoteļa laikā. Ir vispārzināms, ka domai, kādu mēs to zinām, ir vajadzīgi vispārēji termini tādā vai citādā formā, taču izrādās, ka tas neatrisina universāliju problēmu, jo paliek jautājums, kāpēc mēs esam spējīgi formulēt patiesības, izmantojot vispārējus terminus, un kas, ja vispār kas, padara šādas patiesības patiesas. Atziņu, ka tā dēvētie argumenti no nozīmes nevar palīdzēt atrisināt universāļu problēmu, visskaidrāk izteicis Deivids Ārmstrongs 1978.gadā izdotajā ietekmīgajā darbā Universālijas un zinātniskais reālisms (Univerals and Scientific Realism), taču lingvistisko pavērsienu 50.gados jau noraidīja analītiskā reālisma tā dēvētā Aiovas skola, kurā ietilpa Gustavs Bergmans, un viņa studenti Reinhards Grosmans un Herberts Hohbergs. Lingvistisks pavērsiens nav ne pietiekams, ne nepieciešams, lai norobežotu analītisko filozofiju: daži filozofi analītiķi, piemēram, Rasels un Ārmstrongs, tam nepievienojas, bet daži neanalītiskā virziena filozofi, tādi kā Heidegers, Gadamers, Hābermāss un Derida to dara. Viens doktrīnas jautājums, kurš XX gs. vidū ieņēma centrālo vietu lielā daļā analītiskās filozofijas, bija metafizikas noraidījums. Tas nonāca līdz savai galējai izpausmei loģisko pozitīvistu vidū Vīnes pulciņā ap Moricu Šliku, Rūdolfu Karnapu un Oto Neirātu. Viņu nostāju izraisīja daži pravietiski Vitgenšteina izteikumi viņa revolucionārā traktāta par loģiku Tractatus Logico-Philosophicus beigās, taču tika formulēti un īstenoti daudz detalizētāk nekā Vitgenšteinā. Vīnes pozitīvistu nostāja ieslēdza nozīmes pārbaudāmības kritēriju, saskaņā ar kuru neviens teikums nebija nozīmīgs, ja principā nevarēja pārbaudīt tā patiesumu vai kļūdainumu. Pēc šī kritērija bezjēdzīgas bija ne vien blēņas, bet arī visas reliģiskās, ētiskās un vērtējošās diskusijas. Tas pats diemžēl attiecās arī uz dabas likumu zinātniskajām konstatācijām un pašu kritēriju. Naidīgi pret metafiziku izturējās parasti XIX gs. vācu un franču filozofi, un šāda nostāja saglabājās arī pēcpozitīvistu analītiskā virziena filozofu vidū. Taču tā nekad nav bijusi raksturīga tikai filozofiem analītiķiem. Bolcāno, Frēge, Mūrs, Rasels, Vaitheds un citi agrīnie analītiskā virziena filozofi brīvi ieņēma metafiziskas nostājas, bet antimetafiziskā attieksme dominēja arī fenomneologu un poststrukturālistu vidū. Metafizikas analītiskā atdzimšana, kas sākumā bija piesardzīga, bet vēlāk vētraina, ir viens no visievērojamākajiem pēdējā laika notikumiem analītiskajā filozofijā. Par analītiķi parasti uzskatītais filozofs, kura darbus izrādās visgrūtāk klasificēt un precīzi noteikt, joprojām ir Ludvigs Vitgenšteins. Viņš nekad netika pieņēmis ideju par filozofiju kā disciplīnu līdzās psiholoģijai, fizikai vai matemātikai. Viņam tā vienmēr bija terapeitiska darbība kā zāles, lai ārstētu kaites, šajā gadījumā ne ķermeņa vai gara kaites, bet gan tos mūsu valodas darbības pārpratumus, kas liek cilvēkiem vispirms piedāvāt filozofiskus apgalvojumus (propositions). Vitgenšteina pārspīlēti svinīgais un netiešais stils ar atklāsmes uzplaiksnījumiem, kā arī viņa harismātiskā personība devuši viņam popularitāti un sliktu slavu, kas iziet ārpus šaurajām akadēmisko aprindu sienām. Savu agrīno šedevru Tractatus viņš noraidīja dažus gadus pēc tā pabeigšanas, un viņam nekad neizdevās uzrakstīt otro grāmatu, kaut arī viņš to daudzreiz mēģināja darīt. Viņa pēc nāves publicētie darbi darīja zināmas viņa domas izrediģētās līnijas plašākai publikai, taču filozofi vēl aizvien nav nonākuši pie noteikta uzskata par viņa sasniegumiem. Izņemot daudzas viņa plaši pieņemtās pozīcijas, piemēram, galējā skepticisma pašsakāvniecisko dabu vai privātas valodas neiespējamību, kas pārpludinājušas filozofu kopienu, kura lielākoties ignorēja viņa antiteorētisko, antifilozofisko nostāju, un tajā filozofijas teorija ir virzījusies uz priekšu bez viņa. Vitgenšteina antiteorijas ietekme mazinās pat viņa pieņemtajā Lielbritānijā. Man ir aizdomas, ka ilgākā perspektīvā Vitgenšteina agrīnais loģiski filozofiskais darbs, par spīti tā atzītajiem trūkumiem, izrādīsies ar noturīgāku vērtību. Es uzskatu daudzus Vitgenšteina agrīnā loģiskā atomisma principus par absolūti pareiziem no metafizskā, kā arī loģiski semantiskā viedokļa, kas droši vien viņam būtu ļoti nepaticis. Taču jāšaubās, vai vēlākos dzīves posmos viņu var uzskatīt par analītiskā virziena filozofu, to apstiprina viņa students Georgs Henriks fon Vraits (kā ziņoja Dāgfinns Fellesdāls). Kāpēc plaši analītiskai? Mēs redzējām, ka analītisko filozofiju nevar aptvert ar pamatuzskatu kompleksu vai vienu metodi. Atliek vienīgi vispārējā uzticība diskursa racionalitātei, izteiksmes skaidrības tikumam, intersubjektīvai kritikai, loģiskās argumentācijas varai un svarīgajai nozīmei un atvērtībai zināšanu progresam, kas sastāv no gatavības mācīties no zinātnes rezultātiem un respektēt tos, lai tie būtu empīriski vai matemātiski. Tās ir visas lietas, kam analītiskajai filozofijai vajadzētu būt. No otras puses, tās absolūti strikti neatdala moderno analītisko filozofiju no lielas daļas nopietnās pagātnes filozofijas, lai tas būtu Aristotelis, pēckartēziešu racionālisms, empīrisms pēc Loka vai Kants. Analītiskā filozofija tagad ir pietiekami veca, lai tai būtu nozīmīga vēsture, un filozofi analītiķi aizvien biežāk apsver veidu, kādā viņi nodarbojas ar filozofiju. Vai tā ir vājuma pazīme, paļāvības zudums vai virziena zudums? Manuprāt, ne. Analītiskās filozofijas agrīnajās un varonīgajās dienās tika uzskatīts par tikumu nejust pagātnes slogu. Vācu un britu ideālisti lika lielu uzsvaru uz vēsturi un vērtēja filozofiskās kustības vēsturiski. Lielākajā daļā kontinentālās Eiropas joprojām ir ierasts filozofiju mācīties skolā, universitātē un no grāmatām, apgūstot šī priekšmeta vēsturi. Patiesībā, neraugoties uz parasti pieminēto atšķirību un opozīciju starp analītisko filozofiju un tā dēvēto kontinentālo filozofiju, dominējošais filozofijas veids Eiropā (kā arī citviet pasaulē, piemēram, Dienvidamerikā un Japānā) nav kontinentālā filozofija, bet gan filozofijas vēsture. Vai analītiskā filozofija pievienojas šai tradīcijai un zaudē savu atšķirīgo identitāti? Domāju, ka ne, divu iemeslu dēļ. Viens ir tas, ka neviens filozofs analītiķis neuzskata, ka analītiskā virziena filozofi, pētot analītiskās filozofijas vēsturi, aizstāj filozofiju ar tās vēsturi. Tā vienkārši ir vēsturiskās tradīcijas vairošana un padziļināšana, ko ar ievērojamiem panākumiem dara filozofijas vēstures pētnieki analītiķi, kā arī citi visos vēstures periodos no senajiem laikiem līdz mūsdienām. Otrs iemesls ir tas, ka sava priekšmeta vēsturi pētošie filozofi analītiķi ne vien reģistrē vēstures faktus, bet arī mācās no pagātnes filozofu panākumiem un neveiksmēm, lai palīdzētu mūsdienu filozofiem, kuri nav vēsturnieki, atkārtot panākumus un izvairīties no neveiksmēm. Vēsture tiek pētīta nevis pašas vēstures dēļ, bet arī — lai tā kalpotu ārpusvēsturiskai patiesībai (pieņemot, kā es to daru, ka patiesība stāv ārpus vēstures). Modernās analītiskās filozofijas spēks ir tas, ka tā vairāk apzinās vēsturi, un tur, kur filozofi imitē zinātniekus, pieņemot, ka viņiem jāņem vērā tikai dažu gadu veci sacerējumi, tiem ir lemts atkārtot pagātnes kļūdas. Ir vēl viens iemesls, kāpēc filozofiem analītiķiem jāapzinās vēsture. Viņiem jāzina, ka pēdējos divos gadsimtos un arī pēdējā gadsimtā neanalītiskā virziena filozofi ir devuši labu un interesantu filozofiju. Šopenhauers par mūziku, Nīče par patiesību, Vaihingers par fikcijām, Lotce par loģiku, Konts par zinātnisko metodi, Brentano par tīšumu, Huserls par mereoloģiju, Meinongs par ontoloģiju, Ērenfelss par vērtību, Mahs par zinātnisko reālismu, Heidegers par artefaktiem un kategorijām, Sartrs par emocijām, Merlo-Pontī par prātu un ķermeni nav mazāk interesanti un izprotoši par Ramseju par patiesību, Karnapu par iespējamību vai Poperu par zinātnisko metodi. Tādi Brentano studenti kā Štumpfs, Martī, Meinongs, Ērenfelss, Huserls un Tvardovskis bija lieliski filozofi, tāpat kā savukārt viņu studenti. Getingenas fenomenologu, arī tādu izcilu filozofu kā Ādolfa Reinaha, Johannesa Dauberta un Romāna Ingardena darbi pirms Pirmā pasaules kara var sacensties ar mūsdienu filozofu analītiķu darbiem gan precizitātes, gan teorētiskās intereses ziņā. Šie filozofi netiek uzskatīti par analītiķiem galvenokārt tāpēc, ka tam sekoja lielā mērā nejaušais dalījums starp analītisko un kontinentālo filozofiju. Piemēram, Reinahs izgudroja runas akta teoriju gadu desmitiem pirms Ostina, lietu stāvokļa teoriju pirms Vitgenšteina un sociālā akta teoriju ilgi pirms Sērla. Viņiem gan bija domstarpības ar viņu analītiskā virziena laikabiedriem, piemēram, Ingardens nepiekrita loģiski orientētajiem Varšavas skolas filozofiem, taču šīs domstarpības nebija lielākas par tagad pastāvošām starp filozofiem, kuri visi neapšaubāmi tiek uzskatīti par analītiķiem. Tādējādi ne visa labā filozofija ir analītiska un ne visa analītiskā filozofija ir laba. Man nav jānosauc vai jācitē slikta analītiskā filozofija, lai to pierādītu. To var pierādīt statistiski. No visiem filozofijas skolotājiem, kādi ir bijuši pasaules vēsturē, vairāk nekā puse tagad ir dzīvi. Tāpēc caurmērā viņiem jābūt daudz mazāk izciliem nekā labākajiem pagātnes filozofiem. Tāpēc ir daudz ļoti viduvējas filozofijas, un lielu daļu no tās sarakstījuši filozofi analītiķi, pat ja vidējais standarts varētu būt augstāks nekā pagātnē. Ir īpaši grēki, kurus veicina profesionālā filozofija, it īpaši tās analītiskais variants. Viens ir tas, ko Maligans, Saimonss un Smits 2006.gada rakstā Kas noticis ar mūsdienu filozofiju? dēvē par horror mundi, bailēm no pasaules. Daudzi filozofi analītiķi apgalvo, ka filozofija īstenībā ir a priori disciplīna, kas nodarbojas ar konceptuālām iespējām un ir imūna pret neērto reālās pasaules faktu atspēkojumiem. Tas veicina nereālo teoriju uzplaukumu, piemēram, uzskatu, ka nav sarežģītu objektu, vai pretēji — ir tikai viens objekts. Šāda teorija atgādina pirmssokrāta filozofu patvaļīgos izdomājumus. Tā ir ne vien zaudējusi saikni ar veselā saprāta patiesībām, kuras, kā to ieteica Mūrs, ir drošākas par jebkurām filozofiskām tēzēm; tā sarāvusi saikni ar zinātnēm, kuras pētī pasaules dabu. Ir vieglāk un tīrāk pētīt iespējamās pasaules vai neizteiksmīgu elementu mereoloģiskās summas, nekā bieži vien juceklīgo un sarežģīto realitāti ap mums. Specializācijas un skaita dēļ profesionālie panākumi analītiskajā filozofijā tiek gūti, nevis saistoties ar šo juceklīgo un sarežģīto realitāti, vēl jo mazāk runājot ar īstiem zinātniekiem un praktiķiem, bet gan piešķirot jaunu niansi kādai filozofiskai mīklai, kas tiek šurpu turpu apspriesta daudzajos specializētajos žurnālos, kuri tiek izdoti šim nolūkam. Šajā lekcijā es kritizēju analītisko filozofiju par tās tendenci ieslēgties sevī un ignorēt plašāko pasauli. Patiesībā tā plašākā pasaule raugās uz analītisko filozofiju — kā atrautu no reālās pasaules rūpēm, kā nenozīmīgu un ezoterisku. Šāda reputācija daļēji ir pelnīta, bet tikai daļēji. Modernie analītiskā virziena filozofi daudzās valstīs ir gatavi izteikties par publiski apspriestiem jautājumiem, sākot no cilmes šūnu pētījumiem līdz terorisma apkarošanai, un piedāvāt nopietnu informētu padomu. Piemēram, Lielbritānijā mums ir Mērija Vornoka, Rodžers Skratons, Entonijs Greilings, Saimons Blekbērns. Tāpat austrāliešu filozofa Pītera Singera vārda pieminēšana vien var paaugstināt temperatūru daudzās auditorijās. Kā vislabāk nodarboties ar filozofiju? Vai ir nopietna alternatīva analīzei kā vismaz centrālajai filozofijas metodei? Filozofija joprojām ir mēģinājums atklāt visfundamentālākās realitātes īpašības un visfundamentālākās patiesības par to un mūsu vietu tajā. Sava pamatīguma un vispārīguma dēļ tā prasa gan visabstraktākos, gan visvispārīgākos jēdzienus un visfundamentālākos pamatatzinumus, un, tā kā tos nevar nolasīt no empīriskās vai formālās zinātnes, tie arī nevar būt acīmredzamā pretrunā ar šīm zinātnēm, nebaidoties zaudēt saikni ar realitāti. Nepieciešamajās metodēs ietilpst pārdomas par veidu, kādā mēs izzinām un pārstāvam realitāti, un tāpēc ir svarīga analītiskās filozofijas interese par valodu un tās semantiskajām attiecībām, kāda tā bijusi labā filozofijā kopš Platona. Taču mēs vairs nevaram bez ierunām pieņemt, ka starp valodu un pasauli valda iepriekš noteikta harmonija, kā mēs to atrodam Aristotelī, Leibnicā vai Vitgenšteinā. Mēs acīmredzami esam spējīgi, kā to liecina mūsu izdzīvošana un panākumi kā sugai, uzzināt pietiekami daudz par pasauli, lai būtu pārliecināti, ka mums ir vismaz praktiska izpratne par dažām tās nozīmīgākajām īpašībām. Taču zinātnes progresam kopš XVII gs. mums jāliek apzināties, ka pasaule ir daudz dīvaināka vieta, nekā veselais saprāts un ikdienas praktiskā mijiedarbība ar to liek tai izskatīties. Pieņemot, ka pasaule mums ir saprotama, vai mēs īstenībā labi saprotam to vai ne, mums jāmēģina formulēt jēdzienu sistēma, ar kuru attēlot to un izskaidrot tās pamatiezīmes. Tas nenovēršami izraisa savu daļu neanalītisku minējumu, grandiozu un drosmīgu pieņēmumu, kurus var netieši pamatot vienīgi ar to visaptverošiem panākumiem lietu jēgas noskaidrošanā. Mums jābūt gataviem varbūtībai, ka jebkura šāda shēma ir daļēji nepareiza un to vajadzēs pārskatīt pieredzes, argumentu un spriešanas gaismā no ticamām premisām līdz nepievilcīgiem secinājumiem. Sava loma ir loģikai un argumentam, konceptuālai apsvēršanai, skaidrībai un intersubjektīvai kritikai, kas ir analītiskās filozofijas īpašības un vērtības. Jāmācās vienlaikus būt godkārīgiem un atturīgiem: mērķēt augstu un sagaidīt neveiksmi. Grūtības ir tik lielas, ka mums nav jābūt pārāk lepniem pieņemt palīdzību no jebkura avota: vēstures, citām tradīcijām, laikabiedriem un līdzstrādniekiem, citām zinātnēm, daiļliteratūras un domu eksperimenta un prakses. Ja mēs to darīsim, mēs nodarbosimies ar analītisko filozofiju, taču ne šaurā nozīmē. Šo ideālu atzinuši daudzi filozofi analītiskās tradīcijas iekšienē un ārpus tās. Kā savus pēdējos vārdus par analītisko metodi, arī kritiku par fantastiskajām shēmām, kuras mūsu dienās attiecas uz daļu analītiskās filozofijas, es izraudzījos (un pilnībā pievienojos) citātu no mana tipa Philosophus analyticus parauga, no lieliskā programmatiskā raksta, kas tika pasniegts nevis angļu, bet gan franču valodā 1911.gadā un iepazīstināja ar loģisko atomismu: Bertrāna Rasela Analītiskais reālisms (Le réalisme analytique): "Filozofijā ir bijis pārāk daudz varonīgu risinājumu; detalizēts darbs bieži tika atstāts novārtā; ir bijis pārāk maz pacietības. Kā savulaik notika fizikā, tiek izgudrota hipotēze un uz tās uzbūvēta dīvaina pasaule, neviens necenšas salīdzināt šo pasauli ar reālo pasauli. Īstā metode filozofijā, tāpat kā zinātnē, būs induktīva, pedantiska un neuzskatīs, ka katram filozofam pašam jāatrisina katra problēma. Tā ir metode, kas iedvesmo analītisko reālismu un, ja nemaldos, ir vienīgā metode, ar kuru filozofijai izdosies gūt rezultātus, kas ir tikpat pārliecinoši kā zinātnes gūtie.