Pēc dažām dienām Anna Čakste-Rollinsa, Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mazmeita un Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes meita un Kāvuša fonda vadītāja, dosies atpakaļ uz savu mītnes zemi Ameriku. Vispirms uz Arizonu, kur kopā ar ģimeni un draugiem svinēs 18.novembri, pēc tam uz Kaliforniju, kur paliks līdz nākamā gada vasarai, kad atkal ieradīsies Latvijā.
Pozējot Dienas fotogrāfam Kristapam Kalnam, no 73 gadus vecās kundzes virmot virmo enerģija un dzīvesprieks, un nepavisam nav iespējams pateikt, ka vēl pērngad viņa pārcietusi ļoti smagu operāciju. "Kad pozēju, man allaž prātā nāk māmiņas teiktais — turi taisnu muguru, plecus atpakaļ, galvu augšā un vēderu ievilktu!"
Stāsti par bērnību, kas aizvadīti gan Rīgas dzīvoklī, gan šajā tēva celtajā mājā Jūrmalā, ir dzirkstoša dzīvesprieka pilni. Arī uz vēlākajiem piedzīvojumiem, kas saistās ar prombraukšanu no Latvijas un bēgļu gaitām, Anna Čakste spēj paraudzīties no gaišās puses.
Apēstie šokolādes eņģelīši
Vienas no pirmajām atmiņām Annas kundzei saistās ar māsas Katrīnas kristībām. "Stāvēju istabā uz galda, kur mamma mani bija uzlikusi, lai pielaikotu kleitu. Viņa lika stāvēt ar taisnu muguru. Protams, trīs gadus vecam bērnam neko daudz nevar iestāstīt. Bet garām gāja tēvs un teica — smaidi, Annel, tev pie tā jāpierod! Un es smaidīju, par spīti tam, ka šuvēja netīšām šad un tad man iedūra ar kniepadatu, jo es kā jau mazs bērns visu laiku tirinājos un nespēju nostāvēt mierā..."
Vai abas ar Katrīnu bijušas paklausīgas vai tomēr mīlēja blēņoties? "Patiesību sakot, no mammas dabūjām ļoti daudz pērienu, tēvs gan mūs pēra ļoti reti. Un es atceros gandrīz katru pērienu." Ļoti spilgtā atmiņā Annas kundzei palikusi viņas septītā dzimšanas diena — pēdējā, ko viņa svinēja kopā ar tēti. "Toreiz viņš atvainojās par visām reizēm, kad mani pēris, un paskaidroja arī, kādēļ to darījis. Droši vien šad tad biju izdarījusi kaut ko patiešām šausmīgu, citādi viņš nebūtu mani pēris..." Pirmo pērienu Anna Čakste-Rollinsa atceras itin labi: tas saņemts pēc māsas Katrīnas kristībām, kurām par godu Auču radinieki bija pasūtījuši un uz Rīgu atveduši lielu torti. "Torte viscaur bija pārklāta ar šokolādi un izrotāta ar maziem eņģelīšiem. Kamēr blakus istabā notika kristības, es biju nolēmusi izpētīt torti. Vienu no eņģelīšiem aiztiku tik ilgi, kamēr tas nolūza. Tā kā eņģeļa dibentiņš bija pārklāts ar šokolādi, es to nolaizīju..." Mazā Annele mēģināja eņģelīti likt atpakaļ, tomēr kārdinājums bija pārāk liels, tādēļ viņa ķērās pie nākamā... Tas turpinājās tik ilgi, kamēr mamma bērnu pieķēra. Protams, bija pēriens. "Šo nedarbu tiešām atceros septiņdesmit gadu garumā!" Annas kundze pārsteigta iesaucas.
Pēdējie Jāņi bez pūdeles
Ļoti mīļa vieta Latvijā Annas kundzei ir Čakstu dzimtās Auču mājas Salgales pagastā, uz kurām viņa devās apciemot vecmāmiņu un tēvabrāli Gediminu, kurš tajās saimniekoja. Aučos vienmēr svinēja Jāņus, arī kara laikā. Par šiem svētkiem Annas kundze teic — nevarēju vien sagaidīt, kad pieaugšu un varēšu gulēt kopā ar savām pieaugušajām māsīcām uz sienaugšas. Diemžēl šis laiks nekad nepienāca...
Annas kundze atceras, ka pēdējos svētkos Latvijā dziedāšana notika iekšā istabā un vāciešu ieviesto skarbo noteikumu dēļ bija jāiztiek arī bez jāņuguns. Mazajai meitenei tas šķita ļoti dīvaini, jo līdz tam bija ierasts, ka Lielupes krastā Jāņos visi kaimiņi dedzina pūdeles. "Skatoties no augšas, parasti bija redzams uguns ceļš. Taču tajos Jāņos nekā tāda vairs nebija..." Domās pārceļoties atpakaļ mūsdienās, Annas kundze piemin savu tikšanos ar studentēm akadēmiskajā studentu biedrībā Austrums: "Jaunās meitenes nemaz nezina, kas ir pūdele. Nācās viņām skaidrot, ka tā ir kārts, kurai piestiprināta muca, kas piepildīta ar malku, un ka Zemgalē un Kurzemē Jāņos pūdeles dedzināšana bija ierasta tradīcija... Es biju ļoti pārsteigta, ka jaunieši to nezina..."
Kodīgā kleitiņa
Asaras un smaidu vienlaikus Annas kundzei izraisa atmiņas par pozēšanu gleznotājam Eduardam Kalniņam. Kuram no vecākiem ienākusi prātā šī ideja, sirmā kundze vairs neatminas, un arī pašu gleznu viņa dabūjusi redzēt tikai ap 1990.gadu, kad to, atgriezdamās no pirmā brauciena uz Latviju, atvedusi viņas māte Anastasija Čakste. "Atceros, ka pozējot vajadzēja nekustīgi sēdēt. Mugurā man bija jauna tumši zaļa kleita ar rozā vai tādu kā ķieģeļu krāsas rotājumu. Un tā kleita bija no vilnas..." Annas kundze smejas, ka jau gandrīz aizmirsies, kā jaunā, smalkā kleita "kodusi" — šo faktu viņa atminējusies, tikai ieraugot mammas atvesto portretu.
Starp citu, no iznīcības Eduarda Kalniņa darināto portretu izglāba viņas vectēvs — mammas tētis Stīpnieks, kuru Annas kundze mīļi dēvē par opapiņu. "Mēs jau bijām prom, un vācieši mūsu māju bija noslēguši. Tomēr opapam kaut kā izdevās ielavīties un atrast portretu manam tēvam piederošajā skapītī, kurā glabājās ļoti daudz fotogrāfiju un citu ar ģimeni saistītu lietu. Tiesa, viņam nācās izgriezt gleznu no rāmja, saritināt un paslēpt, lai neviens neieraudzītu." Vēl viņas opapam izdevās izglābt dažas bronzas medaļas, un tad jau pavisam ātri bija jāsteidzas no dzīvokļa prom. Izglābtās lietas Annas kundzes vecmāmiņa bija uzticējusi saviem radiem, un Čakstu ģimene tās atguva tikai 1990.gadā. "Kā es ieraudzīju to portretu, man atkal visas maliņas sāka niezēt," Annas kundze skanīgi iesmejas.
Profesoru pasakas par vēsturi
No laika, kad tika pozēts gleznotājam, Annas kundzei saglabājusies interese par vēsturi — lai bērnam nebūtu garlaicīgi, mamma vai tētis allaž lasīja priekšā kaut ko interesantu. "Tas laiks gan man šķita ļoti garš. Tomēr atceros — kad pozēšana beidzās, es steidzos meklēt rokā to grāmatu, lai varētu palasīt pati, jo biju jau pietiekami liela un pratu lasīt."
Interese par vēsturi gan nebija nejauša — Čakstu mājās bieži viesojās pazīstamais psihologs un parapsihologs Konstantīns Raudive un profesors Sinaiskis. Abi kungi mazajai Annai allaž stāstīja pasakas un teica: "Iemācies ātrāk lasīt, un tev visa pasaule būs atvērta!" Pirmā grāmata, ko Anna saņēmusi dāvanā no K.Raudives, bija Herkuless. Viņai izlasītais šķita ļoti interesants. Tāpēc Annas kundzi atkal pārsteidzis nesen piedzīvotais kādā tikšanās reizē mazākumtautību skolā. "Tur man vēstures skolotāja ar nopūtu teica — atkal jāiet uz stundu. Kad jautāju, kādēļ, viņa atteica — atkal jāstāsta par grieķu un romiešu laikiem..." Annai Čakstei vēsture un mitoloģija skolā bija vieni no mīļākajiem priekšmetiem. "Tas ir, pateicoties profesoram Sinaiskim un Konstantīnam Raudivem!"
Paliek bez tēva
Tā tālā 1944.gada nakts, kad vācieši apcietināja viņas tēvu Konstantīnu Čaksti, Annas Čakstes atmiņā iegravēta ļoti spilgti: "Mēs ar māsu Katrīnu bijām augšā savās gultiņās, kad dzirdējām, ka pie mājas kāds piebrauc. Zinājām, ka tie nevarēja būt Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive, jo viņi nekad tik agri no rīta nebrauca..." Annas kundze atceras skaļo klauvēšanu pie mājas durvīm un kā tēvs pakaļ atbraukušajiem teica, ka ies augšā saģērbties un noskūties. "Un viņam sekoja smagi soļi — klaukt, klaukt, klaukt..." viņa nodrebinās. Tēvs sacīja — jums nav jānāk man līdzi, jo es atvadīšos no savām meitām. Tomēr vācieši stāvēja abās pusēs istabas durvīm, un mazā Annele redzēja viņu ķiveres. "Mēs tikai sēdējām savās gultās un neraudājām. Tēvs teica: klausiet mammu, drīz būšu atpakaļ. Un mēs viņam ticējām..." Māsas bieži skatījās pa logu, un Annele, būdama pietiekami liela, mēdza iet uz tuvējo staciju gaidīt tēvu, kuru tā arī vairs nesagaidīja...
Annas kundze zina stāstīt, ka vispirms viņas tēva vietā apcietināts kāds cits Čakste — cilvēks, kurš par LCP neko nebija dzirdējis. "Tad viņi nolēma, ka šim cilvēkam nav nekā kopīga ar slepenām organizācijām un ka jāarestē Konstantīns... Briesmīgākais, ka viņam cietumā neļāva gulēt un spīdzināja, liekot klausīties nevainīgu cilvēku kliedzienos. Beigās mans tēvs neizturēja un teica — lieciet viņus mierā, es esmu tas, ko jūs meklējat! Pēc tam viņš manai mammai atvainojās, ka tā pateicis. Tā arī bija beidzamā reize, kad mana mamma redzēja savu vīru dzīvu."
Vaboles vectētiņa gultā
Stāstot par tiem tālajiem laikiem, Annas kundze pēkšņi atceras, ka bērnībā viena no viņas mīļākajām grāmatām bija Makss un Morics. "Es gribēju darīt visu, ko darīja šie abi blēņdari. Protams, tik lielu iespēju man nebija, taču šo to izmēģināju..." Tas bija jūnijā, kad visa ģimene no Aučiem atkal pārbrauca uz Jūrmalas māju, lai nosvinētu Annas opapa Stīpnieka dzimšanas dienu. Annele dārzā salasīja vaboles un pēc ēšanas, kad viesi dzēra kafiju, sabēra vaboles vectētiņa gultā. Par to gan viņa pērienu nedabūja, jo neviens nezināja, ka tas ir mazās Annas nedarbs. "Atceros tikai, ka mans opapiņš teica mammai — zini, meitiņ, tev šajā mājā ir ļoti daudz kukaiņu... Paskaties, ko varētu darīt." Par šo nedarbu Anna Čakste mammai pastāstīja tikai tad, kad viņas jau bija Zviedrijā. "Iespējams, to darīju tāpēc, lai mammu kaut drusku izklaidētu, jo viņa bija uzzinājusi sava vīra un mūsu tēva likteni — no vēstulēm, ko viņa rakstīja cilvēki, kas bija izglābušies no Centrālcietuma... Tas viņai atkal lika raudāt." Mamma par šo meitas blēņu darbu bija ļoti izbrīnījusies, taču neko neteica.
Par tēva likteni Anna Čakste uzzināja daudzus gadus vēlāk — vācieši K.Čaksti aizsūtīja uz koncentrācijas nometni Štuthofā Vācijā, kur viņš 1945.gadā gāja bojā uzlidojumā.
Ar laivu uz Zviedriju
Tiekoties ar studentiem Latvijā, Annas kundze ievērojusi, ka vienmēr kāds jau dzirdējis stāstu, kā viņas ģimene ar laivu braukusi uz Zviedriju, un tomēr vienmēr ir kāds, kurš šo stāstu grib dzirdēt atkal un atkal. "Pateicoties Latvijas Centrālajai padomei, tik daudz latviešu tika prom. Tagad man liekas — ja viņi to būtu sākuši darīt agrāk, būtu izglābušies daudz vairāk cilvēku..." Naudu šajos pasākumos ieguldījis gan Annas kundzes vectēvs, gan tēvs. "Zviedri bija ļoti uztraukušies par savu neitralitāti, tomēr tika nolemts, ka latviešu bēgļus viņi uzņems." Sākumā Annas māte negribēja bēgt bez vīra, tomēr 1944.gada rudenī saprata, ka jāpilda vīram dotais solījums — nogādāt meitas drošībā, jo Latvijai tuvojās padomju karaspēks. "Zināju tikai, ka brauksim uz Stokholmu, lai gan man nebija pat nojausmas, kas tā tāda ir..." Čakstu ģimene ar pasta vilcienu devās uz Kurzemi, uz Ventspili. "Mums vajadzēja ļoti klusu uzvesties, lai neviens mūs nepamanītu. Tēvabrālis Mintauts mūs pieskatīja..." Pirms aizbraukšanas bēgļi dzīvoja pamestās mājās Jūrkalnē, līdz pienāca liktenīgais brīdis. Aizceļošanu regulēja Latvijas Centrālā padome. "Pirmoreiz aizgājām līdz jūras krastam, bet laiva netika malā. Tā nu mēs gājām atpakaļ. Katrīna neko nevarēja nest, bet man mugurā bija ļoti smaga mugursoma ar mammas saceptajiem auzu cepumiem." Vislielākās bailes bija tikt pieķertām, tādēļ meitenēm tika pieteikts pieplakt pie kokiem, lai neieraudzītu padomju karavīri. Laivu lietū un tumsā nevarēja redzēt, un nedz Annas kundze,
nedz viņas māsa šo gājienu neaizmirsīs līdz mūža galam. "Kad tikām pie krasta, biju tā sabijusies, ka nevarēju pakustēties. Kāds no pavadoņiem teica — notupies! Viņš mani pastūma, un es ilgi slīdēju pa kāpu lejā..." Pirms pāris gadiem, viesodamās Jūrkalnē, Annas kundze devās laivu braucienā pa jūru un redzēja, cik augsts ir krasts, no kura bērnībā pa tumsu viņai vajadzēja šļūkt lejā...
Kāds viņu uzrāva kājās, pa ūdeni aiznesa līdz laivai. "Tad klusi airējāmies līdz kuģītim, un atceros, ka Katrīna kliedza: "Jēzu, palīdzi man!" Atceros arī, ka tur bija smirdīgas virves. Un to, ka laivā, kurā bija vieta 20 cilvēkiem, satilpa 80 bēgļu... Ja cilvēku bija par daudz, tajos viļņos dažas laivas nogrima..."
Zviedrijas laiki bija ārkārtīgi grūti, taču Annas kundze teic — par spīti visam, mēs izturējām! Pēc sešiem šajā valstī nodzīvotiem gadiem, tiklīdz radās iespēja, Čakstu ģimene devās uz Ameriku. Starp citu, arī laivā... "Bet tas ir atsevišķs stāsts, ko pastāstīšu nākamreiz!" viņa pasmaida un tikai vēl piebilst, ka ir iemācījusies neuztraukties par mantām. "Nemaz nezināju, ka, aizbraucot no Latvijas, mamma dārzā apraka Meisenes porcelāna servīzi. Šķiet, ka dārzā būtu atrodams ne tas vien..."
Nedrīkst nolaist rokas
Annai Čakstei ļoti gribas pateikt, ko viņa domā par pašreizējo dzīvi Latvijā. Un viņas viedoklis ir ļoti skarbs. "Jau esmu teikusi, ka to vajadzētu saprast arī mūsu valdībai — ka šajā laikā vajadzētu rīkoties, kā to darīja mana mamma, kura arī nopelnīja ļoti maz naudas: uzlika mazo algu uz galda un skaitīja — tas ir par dzīvokli, par šo daļu nopirkšu to, bet par to — vēl kaut ko. Mammiņa allaž gudroja, kuram no mums pirkt kurpes. Vēl viņa nopirka dzelzs pēdu, pēc kuras izgrieza ādas pazoli kurpēm un ar mazām nagliņām piesita kurpei. Mums vienmēr bija valkātas kurpes, un nabaga Katrīna vienmēr nonēsāja manas kurpes... Mēs visu ļoti taupījām, jo nekā jau nebija!" Annas kundze atminas, ka viņas vecmāmiņa Anete Stīpnieks iemācījusi — ja maizīte nokrīt uz grīdas, tā jāpaceļ un jānobučo. Viņa tā šad tad dara joprojām. No saviem senčiem — Čakstēm un Stīpniekiem — viņas mazbērni iemācījušies cits citam palīdzēt.
"Man tā sāp sirds, ka tagad skolotājiem nogriež algas! Un tas ir laikā, kad mums tik ļoti vajadzētu izglītotus cilvēkus!" Anna Čakste sašutusi izsaucas, notiekošo vērtējot jau kā Kāvuša fonda pārzinātāja (šis fonds ar stipendijām atbalsta skolēnus un studentus). Viņasprāt, šie cilvēki būtu jāaizstāv pirmām kārtām. "Nesaprotu, kāpēc tie cilvēki, kas ir valdībā, — un daži no viņiem ir labi uzņēmēji —, neietekmē partijas un kāpēc viņus tas neuztrauc. Kāpēc par ministru neieliek kādu cilvēku, kurš tiešām kaut ko saprastu? Un kādēļ viņi kašķējas savā starpā? Pieaugušiem un izglītotiem cilvēkiem tas nemaz nepiedien!"
Diemžēl Annas Čakstes vadītais fonds visiem palīdzēt nevar — šajos gados tas ir izsīcis, un Anna Čakste nemaz neslēpj, ka tajā iegulda arī savus līdzekļus. Vajadzību ir pārāk daudz, tāpēc tagad viņa cenšas palīdzēt Latvijas Universitātei un Latvijas Lauksaimniecības universitātei, amatu skolām; veidojas sadarbība ar baznīcām, kas ziemā organizēs zupas virtuves.
Kas, viņasprāt, gaida Latviju? Anna Čakste domā, ka dižķibeli, kā daži sauc krīzi, sāksim pārvarēt pēc gada vai diviem. "Nedrīkst nolaist rokas, un ir jācīnās! Kā? Kaut vai pašiem sākot saimniekot, iestādot pavasarī kartupeļus, lai rudenī būtu ko ēst. Ir jārosās!" Protams, būs jādzīvo taupīgāk — varbūt nevarēs atļauties nopirkt iPod vai citu kārotu, bet ne pārāk vajadzīgu lietu. "Varbūt latviešiem palīdzēs izdzīvot stiprie gēni. Tas man patiktu!" Anna Čakste, pavadījusi mūs līdz dārza vārtiņiem, cerīgi pasmaida.