Antiņš Kristus vecumā. LTF pirmais priekšsēdis Dainis Īvāns

gadā izdotajā atmodas laika atmiņu grāmatā Gadījuma karakalps. Taču vairāki citi atmodas fakti viņa atmiņā esot saglabājušies vairs tikai fragmentāri, tāpēc prieks, ka grāmata uzrakstīta. Savukārt Īvāna vērtējums par laiku, kuru viņš tagad raksturo kā atrašanos starp sapni un murgu, esot mainījies, tas viņam vairs neesot tāds kā 1995.gadā, kad notikušais vēl bijis "pārāk tuvu". Petera plāns Lai gan 1988.gadā tagadējais Rīgas domes deputāts no LSDSP, vides komitejas priekšsēdētājs Īvāns jau bija ļoti populārs publicists, Daugavpils HES celtniecības apturētājs, viņa izvirzīšanā par LTF priekšsēdētāju bija daudz nejaušības. Ja viņš nebūtu atteicies no žurnālistu brauciena uz Gruziju, kongresā nemaz nebūtu piedalījies, un viņa vārds nebija pirmais šim amatam nosaukto starpā. Īvāna izvirzīšana ietilpusi tikai slepenajā Petera (dzejnieks Jānis Peters) plānā, kurš, nolēmis nekandidēt uz LTF priekšsēdētāja amatu, gatavojās izvirzīt Īvānu, bet, lai pasākums izdotos, par to iepriekš informējis tikai laikraksta Padomju Jaunatne redaktoru Andreju Cīruli — un arī tikai caur puķēm, pirms kongresa viņam lūgdams, lai viņš atbalsta vienu ideju, ko Peters kongresā izteiks. Tikai tajā brīdī, kad Īvāns cēlies atteikties no priekšsēža amata, Cīrulis sapratis, ko no viņa grib Peters. Tā 33 gadu vecumā Īvāns, kurš nebija vadījis pat trīs cilvēkus, kļuva par milzu organizācijas līderi. "Kad pēc kongresa viens no brīvprātīgajiem šoferīšiem mani aizveda mājās, nokritu gultā, aizmigu, un sekojošie pieci gadi bija viens baigs sasprindzinājums. Savas dzīves man tad vairs nebija," Īvāns atklāj, ka vienas no spēcīgākajām emocijām kongresa laikā bijušas saistītas ar domām, kā nu viņš attaisnosies sievai. "Tautai skaists, bet man personiski dramatisks laiks. Daugavas kampaņas laikā jutos drošībā, jo bija milzīgs cilvēku atbalsts. Frontē bija savādāk, bija jāprot noturēties, neaizšļūkt ne pa kreisi, ne pa labi." Būtībā Īvāns bija viens no daudziem, kurus tajā mirklī vēstures vilnis izrāva no ikdienas un uzmeta virspusē — atceras bijusī LTF preses dienesta vadītāja Sarmīte Ēlerte. Īvāna gadījumā laiks saslēdzās ar piemērotu varoni. Ēlerte uzskata, ka par atmodas tribūnu Īvānu padarīja viņa personības tips un spēja uzrunāt cilvēkus. "Paradoksālā kārtā viņa ietekme atmodā ir lielāka nekā Tautas frontē. Viņš bija absolūti pareizs arhetipisks varonis tam laikam. Ar visu savu personības tipu un šarmu viņš būtībā atdzīvināja trešo tēvadēlu. Šis trešais tēvadēls nav no tiem, kurš taktiski funktierē, kā uzjāt kalnā, viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš tur tiks tāpēc, ka viņš tic un viņā ir sirdsskaidrība." Īvāns gan ārēji, gan iekšēji ietvēris šo tipu, tāpēc bija tik ļoti piemērots atmodas laikam. Ar savu neaizsargātību, pārliecību un sirdsskaidrību viņš kā precīzā dramaturģijā saslēdzās ar apstākļiem. Tiešā demokrātija Vēstures faktus nepieciešams vākt, aicina Īvāns, vairākās atmiņu reizēs televīzijā un citur sapratis, cik ātri viss aizmirstas un līdz ar to — cik interpretējama lieta ir vēsture. Viņš ir pārliecināts, ka tāds pagrieziens tautas liktenī kā Tautas fronte mūs ietekmēs vēl ilgi: "Paies desmit paaudžu, un joprojām frontes laiku interpretējums noteiks mūsu tautas mentalitāti, rīcību un likteni." Tagad Īvāns no frontes laika "pievelk tuvplānā" lietas, kuras liekas svarīgas šodien. Izrādās, tā nav nevardarbīgā pretošanās. "Tajā reizē tā nedomāju, bet nu redzu, ka Tautas frontes eksistence latviešu tautas vēsturē kopš 1905.gada bija visizteiktākais tiešās demokrātijas laiks — vara pilnīgi noteikti bija tautas rokās. Visas lielās Tautas frontes manifestācijas būtībā bija balsojumi. Mums, LTF līderiem, nevarēja ienākt prātā pēc ievēlēšanas valdē nospļauties par to, ko domā tauta. Mēs visu laiku bijām atkarīgi no cilvēku tiešajiem balsojumiem." Tiešās demokrātijas Īvānam šodien pietrūkst visvairāk. "No tās nevajadzētu baidīties. Varasvīriem liekas, ka tauta ir stulba, izdarīs kaut ko nepareizu, ka pareizo atbildi zina tikai viņi. Reizēm, klausoties viņus, sāk likties, ka varbūt tautai nedrīkst dot tiesības. Taču jāatceras, ka Tautas frontes laikā tiešā demokrātija darbojās perfekti. Tauta pieņem pareizus lēmumus." Frontē bija divi radikāli spārni, taču atklātība ļāva ieturēt centrisku līniju. Īvāns LTF laikus sauc nevis par pagātni, bet nākotni. Tiešā demokrātija, kas LTF laikā darbojās perfektāk nekā tiešās demokrātijas valstī Šveicē, ir ideāls, uz kuru jāiet. Viena no Latvijas pārejas perioda kļūdām bija tiešās demokrātijas principu neiestrādāšana likumos, saka Īvāns. Par to liecinot vairāku referendumu neveiksmes. "Mums ir pilnīgi nepareiza likumu bāze referendumam, jo tiek prasīts kvorums. ES Venēcijas kodeksā teikts ļoti skaidri: kvoruma noteikšana tautas balsojumos līdzinās vēlēšanu rezultātu falsifikācijai." Nupat Īvāns Šveicē redzējis, kā referendumā par smēķēšanas aizliegumu sabiedriskās vietās piedalījušies 30 procenti vēlētāju. Ar to pieticis, jo šveicieši uzskata, ka acīmredzot 70 procentiem vēlētāju šis jautājums šķiet mazsvarīgs, bet aktīvākajai daļai, kam liekas, ka kaut kas ir jāmaina, referendums dod tiesības panākt labu rezultātu. "Ir naivi cerēt, kā to acīmredzot cerēja Satversmes tēvi, ka savākti simttūkstoš aktīvo iedzīvotāju paraksti rosinās Saeimu mainīt likumu bez referenduma. Tas kolosālais tiešās demokrātijas, tiešās līdzdalības un entuziasma princips, kāds valdīja frontes laikā, ir tas, ko esam pazaudējuši."Atombumba Daugavmalā Vērtēt sevi frontes laikā Īvāns īsti nevarot. "Biju jauns. Tajā pašā laikā, ja nebūtu šīs jaunības, entuziasma un ticības tam, kam ar prātu it kā nedrīkst noticēt, mēs varbūt neko nebūtu sasnieguši." Nedēļu pēc LTF 1.kongresa Īvāns gājis pa Vērmanīti, kad viņam piegājusi klāt kāda sieviete un jautājusi, kāpēc viņš tik drūms. "Nebiju drūms, tikai domās nogrimis. Viņa teica: "Zināt, mums ir ļoti svarīgi, ka jūs smaidāt, tad mums liekas, ka viss kārtībā."" Tad Īvāns sapratis, ka pienācis brīdis, kad katrs viņa vārds un grimase tiek analizēta. Tāpēc arī tādās reizēs, kad ar prātu pats neticējis, ka kaut ko var panākt, centies cilvēkus iedvesmot un iedrošināt. "To var izdarīt jauns cilvēks bez pieredzes un briesmu analīzes. Ja tagad paanalizēju aicinājumu barikāžu naktī cilvēkiem sargāt barikādes, mani pārņem šausmas. Šodien es noteikti būtu spriedis, kas būs, ja nāks armija, tanki, līs asinis, — vai varu atļauties tā aicināt. Toreiz es par to pat īsti nedomāju, man likās — tas ir vajadzīgs." Tagad, skatoties frontes laikā uzņemtajā filmā savu uzstāšanos Daugavmalā, Īvāns sevi nepazīstot: "Tur ir viens cilvēks, kurš ir kā atombumba, ar baigu enerģiju. Šodien es, pat nedēļu koncentrēti strādādams pie runas, tādu nevarētu pateikt — tai īpašajai jutoņai ir jābūt iekšā. Gaiss bija elektrizēts, un mēs visi bijām kā elektrības lādiņi." Īvāna jaunības maksimālisma iedarbības spēku novērojis Atis Lejiņš, kurš Ēlertei stāstījis savus iespaidus par Īvāna tikšanos ar zviedru parlamentāriešiem kādā no pirmajiem Tautas frontes braucieniem uz Zviedriju. Skats bijis fascinējošs. Pragmatiskie zviedri kā brīnumā klausījušies Īvānu ar milzu pārliecību stāstām tolaik pilnīgi neticamas lietas, ieskaitot to, ka Latvija drīz būs neatkarīga valsts. Izskatījies, ka zviedri domā, vai šis cilvēks saprot, ko runā. Īvāns pats spilgti atceras lietussargu gājienu uz Brāļu kapiem 1989.gada 25.martā. LTF valdes vadīts, 200 tūkstošu cilvēku gājiens nonācis līdz "stūra mājai". "Intuitīvi sapratām, ka te jāapstājas. Apstājāmies, nolaidām karogus. Visa divsimttūkstošu cilvēku masa stāv, klusē, līst lietus. Tikai pēc vairākiem gadiem viens no tiem VDK darbiniekiem, kas tad bija tai mājā iekšā, man atklāja, ka viņus pārņēmušas šausmas, lai gan sapratuši, ka neviens iekšā nelauzīsies." Misiju īstenoja Ekonomisko interešu spiedienu Īvāns frontē vēl nejuta, tas parādījies pēc neatkarības atgūšanas. "Mana pirmā saskaršanās ar uzvārdu Šķēle notika Augstākajā Padomē, kad man stāstīja, ka Lauksaimniecības ministrijā esot viens padomju ierēdnis, kurš ārkārtīgi visu velkot uz sevi un mēģinot sev pakļaut ministrijas struktūras, no viņa vajadzētu uzmanīties. Man toreiz šķita, ka tas būs viens sačervelējies komunistu funkcionārs…" Kad politikā parādījās cilvēki, kas atmodas laikā bija sēdējuši krūmos un gaidījuši, kā viss beigsies, Īvāns pats jau juties izšauts. Par savu misiju uzskatījis Latvijas neatkarības atjaunošanu, viņš pēc Augstākās Padomes termiņa beigām aizgāja no politikas un tajā atgriezās tikai 2000.gadā. "Domāju, ka parlamentārajam darbam viņš nebija piemērots," vērtē Īvāna laikabiedre Ēlerte, pieļaujot, ka tik unikālam cilvēkam kā pirmais LTF priekšsēdētājs Latvijā būtu bijis jāpiemēro tāds pats statuss kā eksprezidentiem: "Viņam vienkārši būtu jāmaksā pensija.".