Arhibīskaps: luterāņi negatavojas „pievienoties katoļiem“

Jautājumā par abu baznīcu sadarbību J.Vanags uzsver, ka ne pasaulē, ne Latvijā nekad nav runāts par luterāņu "pievienošanos" katoļu vai kādai citai baznīcai. "Latvijas gadījumā, manuprāt, būtu sperami vairāki soļi. Vispirms abām baznīcām vienai otra jāatzīst par patiesu baznīcu. Tāds stāvoklis ir sasniegts katoļu un pareizticīgo starpā, lai arī šīs baznīcas nav apvienojušās. Būtu jāvienojas par garīdznieku un svētdarbību savstarpēju atzīšanu. Tas dotu iespēju, piemēram, luterāņiem, kas strādā, piemēram, Spānijā, kur tuvumā nav luterāņu baznīcu, saņemt sakramentus un garīgo aprūpi vietējā katoļu baznīcā. Ja šajās lietās tiktu sasniegta vienprātība un savstarpēja uzticēšanās, teorētiski ir iespējams runāt arī par strukturālu vienību, tomēr fantazēt par to, kāda tā varētu būt, ir stipri pāragri. Vispirms jāstrādā pie vienprātības mācībā," teikts paziņojumā. Pilnu paziņojuma tekstu lasiet zemāk.

Jānis Vanags, LELB arhibīskaps:

"Noskatoties Latvijas Televīzijas Lieldienu vakara raidījumu "De facto", diemžēl nācās kārtējo reizi piedzīvot, kā Latvijā top sensācijas. Sižets par dialogu Latvijas luterāņu un katoļu baznīcu starpā acīmredzot tika veidots pēc vienkāršas shēmas. Pirmkārt, autori ir izgudrojuši kliedzošu intrigu "Latvijas luterāņi plāno pievienoties Romas katoļu baznīcai!". Pēc tam viņi intervēja dialoga dalībniekus, manā gadījumā ierakstot trīs ceturtdaļstundu ilgu sarunu. Visbeidzot no iegūtā stāstījuma viņi atlasīja mazus citātus, kas, veikli sakombinēti, šķietami pierāda pašu uzstādīto intrigu. Viss būtiskais, ko stāstīju par sarunu mērķi, saturu, formu, posmiem, uzdevumiem un iespējamām grūtībām palika aiz kadra, jo neiederējās autoru sensacionālajā iecerē.

Vajadzība pēc kristiešu vienotības ir nepārprotama Kristus pavēle: "Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." Konkrētu ierosmi ekumeniskajai kustībai 20.gadsimta sākumā deva dažādu konfesiju misionāri, jo kristīgās vēsts izplatīšanu Āzijā un Āfrikā ļoti apgrūtināja baznīcu domstarpības, kas vietējiem ļaudīm nebija saprotamas. Lai atvieglotu misijas darbu, misionāri aicināja baznīcas tuvināties. Kopš tā laika pasaulē risinās daudzi ekumeniski dialogi, arī starp Romas katoļu baznīcu un Pasaules luterāņu federāciju. Daudzviet starp luterāņiem un katoļiem notiek arī vietēja rakstura sarunas. Pagājušajā gadā es saņēmu priekšlikumu Romā tikties ar kardinālu V.Kasperu, kas vada Pontifikālo padomi kristiešu vienotības veicināšanai un pārrunāt iespēju uzsākt tādas sarunas Latvijā.

Sarunu mērķis vispirms ir vienam otru labāk iepazīt un novērst aizspriedumus. Abu baznīcu starpā jau sen ir laba sadarbība, taču viena otras mācību pazīst diezgan virspusēji. Gadās, ka viena otrai piedēvē kļūdas, kādas tā nemaz nemāca. Pārpratumus vajag noskaidrot. Kopīgās sarunās augtu savstarpēja uzticēšanās, kas pats par sevi jau ir labs rezultāts. Protams, ir jautājumi, kuros luterāņu un katoļu uzskati tiešām atšķiras. Tad vispirms jānovērtē cik atšķirības ir nopietnas. Ne katrai atšķirībai mācībā vai dievkalpojuma norisē būtu jāsašķeļ baznīca.

Sastopoties ar būtiskām atšķirībām, jārīkojas tā, kā ieteica Lutera līdzgaitnieks un Reformācijas pamatdokumenta "Augsburgas apliecība" sacerētājs Filips Melanhtons: "Dažādos viedokļus vajag mīlestībā un laipnībā uzklausīt un apspriest, lai pēc tam, kad novērsts un izlabots tas, ko abas puses sapratušas atšķirīgi, atgrieztos pie kristīgas vienprātības un patiesas reliģijas." Tas bija gan Reformācijas, gan ir šo sarunu mērķis.

Ja atšķirīgajos jautājumos tiktu sasniegta vienprātība, paliek jautājums par abu baznīcu statusu. Ekumenisko dialogu mērķi pasaulē parasti formulē kā "redzama vienība" vai "pilna redzama vienība". Ir zināmas arī zemāka līmeņa attiecības, piemēram "samierināta dažādība". Jāuzsver, ka ne pasaulē, ne Latvijā nekad nav runāts par luterāņu "pievienošanos" katoļu vai kādai citai baznīcai.

Latvijas gadījumā, manuprāt, būtu sperami vairāki soļi. Vispirms abām baznīcām vienai otra jāatzīst par patiesu baznīcu. Tāds stāvoklis ir sasniegts katoļu un pareizticīgo starpā, lai arī šīs baznīcas nav apvienojušās. Būtu jāvienojas par garīdznieku un svētdarbību savstarpēju atzīšanu. Tas dotu iespēju, piemēram, luterāņiem, kas strādā, piemēram, Spānijā, kur tuvumā nav luterāņu baznīcu, saņemt sakramentus un garīgo aprūpi vietējā katoļu baznīcā. Ja šajās lietās tiktu sasniegta vienprātība un savstarpēja uzticēšanās, teorētiski ir iespējams runāt arī par strukturālu vienību, tomēr fantazēt par to, kāda tā varētu būt, ir stipri pāragri. Vispirms jāstrādā pie vienprātības mācībā.

Latvijas luterāņu - katoļu darba grupa līdz šim ir tikusies divas reizes. Patlaban luterāņu delegācija ir tikai izveidojusi apspriežamo tēmu sarakstu. Katoļu puse apņēmās noformulēt jautājumus, ko viņi gribētu uzdot luterāņiem. Jāapzinās, ka dialogs sākās 16. gadsimtā, bet mūsdienu pasaulē tas ir risinājies jau gandrīz simts gadus. Ir parakstīti svarīgi dokumenti, taču līdz "pilnai redzamai vienībai" vēl tālu. Nav iemesla domāt, ka Latvijā sarunas veiksies ātri un vienkārši. Luterāņiem ekumeniska rakstura lēmumi jāpieņem Sinodē, vispirms tos plaši diskutējot savā starpā un iegūstot mācītāju konferences atbalstu. Katoļu puse droši vien nevarēs iztikt bez Vatikāna akcepta.

Visu šo es vēl detalizētāk pastāstīju "De facto" vadītājai Ilzei Naglai gandrīz stundu garā sarunā un pievienoju aprakstu uz piecām lappusēm. Bija liels pārsteigums dzirdēt viņas kopsavilkumu: "Vanags jau divreiz ir bijis pie Pujata runāt par luterāņu pievienošanu katoļiem." Šim groteskajam un absurdajam apgalvojumam bija pievienotas no konteksta izrautas frāzes "tas ir cildens, iekārojams mērķis", "protams tas nav sasniedzams trīs gados" u.tml. Manā vērtējumā tas liecina vai nu par raidījuma veidotāju nespēju saprast apskatāmo jautājumu un formulēt par to adekvātu viedokli, vai arī par apzinātu manipulāciju, lai, sagrozot īstenību, radītu sensāciju. Visnožēlojamāk, ka tam bija izvēlēta Lieldienu svētdiena, lai pēc iespējas daudziem sabojātu svētku prieku.

Vienotība kristiešu starpā patiešām ir cildens un iekārojams mērķis. Taču ekumenisms nav tirgošanās ar ticību, jo ar pārliecību nevar tirgoties. Ekumenisms ir kopīga ielūkošanās Svētajos Rakstos cerībā atrast jaunas atziņas, kas vairāk vieno nekā šķeļ. Saskaņa reliģiskajos jautājumos ir ļoti svarīgs elements visas sabiedrības saliedētībai un valsts stabilitātei. To vajadzētu atbalstīt un veicināt, nevis kaitēt ar sensacionālām, bet maldinošām ziņām."