Divi varianti, kas neizslēdz viens otru. Pirmais: nodokļu sistēma Uzlecošās saules zemē ir tāda, ka uzņēmēji - neraugoties uz pašu kultivēto priekšstatu, ka Japānas biznesā spēcīgs korporatīvās ētikas un «godīgas spēles» uzvedības kodekss, - nekautrējas peļņu, smalki izsakoties, optimizēt.
Otrs: uzņēmumi patiešām negūst peļņu, un Japānas slavenie zīmoli ir atsevišķi veiksmes stāsti. Tātad šīs bagātās valsts ekonomikas struktūra varētu būt atšķirīga no priekšstata par tās orientāciju uz eksportu. Iespējams, valsts un sabiedrība akceptē situāciju, kurā liela daļa uzņēmumu pirmām kārtām nodrošina darbvietas, pilda sociāli stabilizējošas funkcijas, un tie netiek uzlūkoti kā nodokļu ieņēmumu avots. Rietumu analītiķi ir nesaudzīgāki un runā par Japānas ekonomikas neefektivitāti, tomēr, iespējams, Latvijai (vismaz pašreizējā situācijā) japāņu versija ir pamācoša valsts attieksmes pret uzņēmumiem aspektā.
Proti, ja uzņēmums nodrošina darbvietas, attiecīgi uztur iekšējo patēriņu, varbūt nav par katru cenu no šī uzņēmuma jāizspiež maksimāli nodokļu ieņēmumi un ar aizdomām jāprašņā, kur jūs, velli, esat noslēpuši peļņu. Šādā darba dalīšanā ir aprakstītais ekonomikas planktons (bez ironijas vai nicības) un ir grandi, ar kuriem valstij ir citādas attiecības. Te, protams, var iebilst, ka grandi vien var nepiepildīt valsts kasi ar ieņēmumiem, kas nepieciešami, lai apmaksātu valsts funkcijas un līdzētu tiem, kuri nestrādā planktonā, piemēram, pensionāriem. Šķiet, šo jautājumu japāņi risina veidā, kas, diemžēl vai par laimi, sagaida arī Latviju - daudzi pensionāri turpina strādāt arī pēc formāla pensijas vecuma sasniegšanas, šādi mazāk apgrūtinot valsti.
Latvijā vismaz politiskajā līmenī jau gadiem ilgi turpinās vietējās Nokia (kurai, starp citu, pēdējā laikā neveicas) vai, ņemot vērā Japānas kontekstu, Sony parādīšanās gaidīšana. Nenoliedzot ekonomisko grandu lomu, varbūt ir vērts arī vairāk novērtēt un saudzīgāk izturēties pret «planktonu»?