Tātad uzstādījums ir izveidot stabilu, strādāt spējīgu koalīciju un valdību. Saprotams mērķis. Tomēr, šķiet, šīs vēlamās kvalitātes paģērē arī noteiktas koalīcijas locekļu īpašības. Jo var jau savākt koalīciju kaut ar 70 balsīm parlamentā, bet, ja to veido neirotiski pašmīļi, viegli ietekmējami dumiķi utt., tad aritmētiskais rādītājs vien nenodrošina stabilitāti un jēdzīgumu. Tātad kaut kā vajadzētu noskaidrot, cik gatavi nepopularitātei, cik spējīgi nezaudēt galvu u. c. ir nākamie partneri. Kā to izdarīt?
Stāsta, ka Cēzars esot savus kareivjus pārbaudījis tā: ja briesmu brīdī cilvēks nobāl, viņš nebūs karotājs, ja piesarkst - tas esot īstais. Tātad pārbaudām ar vēsti: «Lembergs esot drausmīgi nikns un solās samalt miltos!» Vai: «Saeimā nākšoties samazināt algas.» Un tad skatāmies, kā kurš reaģē uz šo briesmīgo ziņu.
Senajā Japānā lielā cieņā esot bijušas šādas izglītotu vīru sacensības: strauta augštecē sēdošais izkliedz tēmu un laiž pa straumi lejup kausu ar sakē, strauta lejtecē sēdošajam līdz brīdim, kad kauss viņu sasniedzis, jāizdomā par uzdoto tēmu haika. Tātad: uzdodam potenciālajam politiskajam partnerim tēmu «Vai pazemināto PVN likmju atcelšana gadījumā nenozīmē pensiju reālu samazināšanu?» un tad vienas vīna glāzes garumā gaidām, kādu haiku viņš sacerēs. Pēc trešās glāzes haikas darināšanai jau var uzdot it kā vienkāršāku, tomēr patiesībā āķīgu tēmu «Vai tikai jūs neesat mūs, vēlētājus, piečakarējuši?». Izvērtējot sacerētos pantus, kā nederīgi atzīstami tie, kuru pamatā ir motīvi «es šajā jautājumā uzticos premjeram» vai «ko jūs no manis gribat?!». (Pārbaudes variants: 10 minūtēs nosaukt 10 sinonīmu tam, ko politiķis dara pirms vēlēšanām, un 10 sinonīmu tam, ko dara pēc.)
Savukārt Ķīnas budistu skolotāji savus mācekļus pārbaudījuši tā: vai atceras, kurā pusē kurpēm - labajā vai kreisajā - atstājuši pie sliekšņa lietussargu? It kā sīkums, tomēr modrību nedrīkst zaudēt ne mirkli. Koalīcijas partneru testēšanas gadījumā jautājums varētu būt, vai viņi atceras, kādus ienākumus un īpašumus deklarējuši kā deputāta kandidāti. Sīkums, protams, un tomēr.
Nedusmojaties, lūdzu, ka tik vieglprātīgā tonī spriež par partneru meklēšanu un valdības veidošanu. Un tomēr - politiķi Latvijā, to skaitā šobrīd valdību kopā stiķējošie, tik bieži ir «nolēkuši», «metuši», «dūruši dunčus mugurā» un veikuši līdzīgus fiziskus vingrinājumus, ka grūti saprast, kāpēc viņu kopīgās deklarācijas un paraksti ir uztverami kā apliecinājums viņu nodomu nopietnībai.
Gan jau koalīciju un valdību izveidos, kur tad liksies, un tad šī kompānija mēģinās strādāt. Tikai nevajag mānīt sevi un citus ar to stabilitātes piesaukšanu - kamēr tautas priekšstāvji neiemācīsies būt nepopulāri ar visām no tā izrietošajām nepatīkamajām sekām.