Askolds Rodins: Gruzijai vajadzīga palīdzība
Aprīļa sākumā Bukarestē notikušajā NATO sammitā Gruzijai (tāpat kā Ukrainai) netika piedāvāts t.s. rīcības plāns, kas būtībā var kļūt — un abās NATO paplašināšanās kārtās tā arī notika — par pirmo soli ceļā uz iestāšanos NATO, taču tika stingri pateikts, ka gan Ukraina, gan Gruzija noteikti pievienosies NATO. Paredzams, ka rīcības plānus Ukraina un Gruzija saņems decembrī plānotajā NATO valstu ārlietu ministru tikšanās reizē.
Ir tikai viena valsts, kas neparko negrib redzēt Ukrainu un Gruziju zem NATO karoga. Tā ir Krievija. Ir tikai viena valsts, kas, formāli nenoliedzot Gruzijas teritoriālo integritāti, ar atbalsta sniegšanu notur Abhāziju un Dienvidosetiju pie faktiskas neatkarības. Neatkarības no Gruzijas. Arī tā ir Krievija.
"Jauno kursu" aprīļa vidū pasludināja toreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins, uzdodot oficiāli iedibināt ekonomiskos un sekundāra līmeņa diplomātiskos sakarus ar abām separātajām Gruzijas provincēm. Krievija pastiprināja savu militāro klātbūtni Abhāzijā. T.s. starptautisko (jo ir NVS valstu mandāts) miera uzturēšanas spēku kontingentu (tajā ir tikai Krievijas karavīri) kuplināja desantnieki (!) un kara dzelzceļnieki. Vēl Krievija paziņoja, ka gatava aizstāvēt savus pilsoņus (vismaz 80% Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotāju ir Krievijas pilsoņi) ar ieroču spēku. Tbilisi atbildēja ar piedāvājumu Abhāzijai: plaša autonomija, veto tiesības likumdošanā jautājumos, kas skar Abhāziju, un garantēts vicepremjera amats jebkurā valdībā. Taču sekoja tūlītējs atteikums.
Tāpat nevar nepieminēt incidentu Gruzijas gaisa telpā, kad Krievijas iznīcinātājs virs Abhāzijas notrieca bezpilota izlūklidmašīnu. Šis incidents pat nonāca līdz ANO tribīnei. Krievija noliedz, taču tās kara lidmašīnas atrašanās svešā gaisa telpā ir pierādīta: mazais bezpilotnieks līdz pēdējam brīdim filmēja savu notriecēju.
Par notikumu eskalāciju liecina vēl vismaz divi fakti. Pirms dažam nedēļām Dienvidosetijas un Ziemeļosetijas (tā ir Krievijas Federācijas subjekts) pirmās personas paziņoja, ka "dalītā tauta" gribot dzīvot vienā valstī. Attīstību šis paziņojums nav guvis, taču izskanējis, un arī tas ir daudz. Pēc nozīmes līdzīga ir publiskajā telpā nonākusī ziņa, ka Gruzija esot gatava sadalīt Abhāziju. Tbilisi to noliedza.
Informāciju pārdomām dod arī nesenā Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedjeva vizīte Azerbaidžānas galvaspilsētā. Medvedjevs Baku faktiski darīja zināmu, ka Azerbaidžānas un Armēnijas ilgstošajā konfliktā, kas saistīts ar Kalnu Karabahu (vēl viena starptautiski neatzīta republika) taisnība ir Azerbaidžānas pusē. Līdz šim Krievija tika uzskatīta par Armēnijas stratēģisko partneri. Azerbaidžāna piegādā Gruzijai naftas produktus, tāpēc šis Medvedjeva paziņojums var tikt vērtēts kā mudinājums padomāt par šo piegāžu politisko lietderību.
Krievija ieteikusi Gruzijai parakstīt līgumus ar Abhāziju un Dienvidosetiju par atteikšanos no spēka izmantošanas konfliktu risināšanā. Tbilisi pret to neiebilst, tikai kā priekšnoteikumu prasa, lai līgumu ievērošanas garants būtu ne tikai Krievija, bet arī Savienotās Valstis un Eiropas Savienība. Tas nozīmētu citu konfliktu noregulējuma formātu, un lai nu ko, bet konfliktu noregulējuma internacionalizāciju Maskava diezin vai gribēs pieļaut. Pašlaik tai kā arbitram ir monopolstāvoklis. Turklāt Abhāzijas gadījumā līgums tiek sasaistīts ar bēgļu garantētu atgriešanos agrākajās dzīves vietās Abhāzijā. Ja ņemam vērā, ka pirms pilsoņu kara abhāzi veidoja nepilnus 20% procentus Abhāzijas iedzīvotāju, bēgļu lielākās daļas atgriešanās nozīmētu reālu Abhāzijas reintegrāciju pēc pavisam neilga laika. Tā pārstātu būt svira spiediena izdarīšanai uz Gruziju, savukārt Dienvidosetija ir neliels, stratēģiski un ekonomiski maznozīmīgs Gruzijas nostūris, kura noturēšana protektorāta līmenī nekādu lielu ietekmi Krievijai nedotu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.