Rodas iespaids, ka sabiedrība pakāpeniski tiek radināta pie domas, ka KNAB vadītāju neizvēlēsies atklātā konkursā, kā tas bija pirms četriem gadiem. Vēl nedēļas sākumā NVO uzskatīja, ka šāds konkurss nepieciešams, pēc tikšanās ar premjeru sākās runas, ka konkurss nav obligāts. Premjers palicis pie jau agrāk paustā, ka konkurss nav vajadzīgs. Tiesa, arī iepriekšējā reizē pēc papīriem konkurss nebija obligāts, tomēr to rīkoja.
Pagājusī nedēļa tā arī neviesa skaidrību, kā tad tiks izraudzīti Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka amata kandidāti, un kas lems par konkrēta kandidāta virzīšanu tā galīgajam izvērtējumam Saeimā.Neviens tā arī nav skaidri pateicis, kas vainas atklātam konkursam, ja neskaita vienu, atkal jau no iepriekšējās reizes atmiņā palikušu trūkumu: ir iespēja pieteikties arī pagalam nepiemērotiem cilvēkiem. Tad kandidātu sarakstā pavīdēja pensionārs un bezdarbnieks.
Tagad nekas tamlīdzīgs nav iespējams jau tāpēc vien, ka premjers ir minējis vairākus kandidāta izvēles priekšnoteikumus, kas uzliek saprātīgus pieteikšanās ierobežojumus. Kandidātam vispirmām kārtām jābūt ar politiskajām partijām nesaistītam. Citi kritēriji: pieredze operatīvajā darbā, vadītāja darba iemaņas, pielaide valsts noslēpumiem. Runa bija arī par reputāciju, un tas ir "visneaptaustāmākais" kritērijs. Reputāciju veido cilvēku subjektīvie (mēs visi esam vairāk vai mazāk subjektīvi) spriedumi, kas veidojas arī no "visi zina", "man stāstīja". Tas viss ir tā, taču vienlaikus tieši reputācija ir viens no uzticēšanās vai neuzticēšanās pamatiem.
Vēl nācis zināms, ka valdības ārkārtas sēdes slēgtajā daļā rosināts izdarīt grozījumus likumā "Par tiesu varu", kas ļautu Saeimas uz mūžu ievēlētajiem tiesnešiem uz laiku nolikt pilnvaras, lai pretendētu uz amatiem, kuru ieņemšanai vajadzīgs Saeimas akcepts. Pie tādiem pieder arī KNAB priekšnieka amats. Ja Saeima atbalstīs šādus grozījumus, krietni paplašināsies KNAB vadītāja amata kandidātu loks. Vai nav tā, ka likums atkal tiek piemērots konkrētajai vajadzībai un nākamais galvenais korupcijas apkarotājs jau noskatīts tiesnešu vidē?
Cerams, Godmanis nebūs pārāk smagi ietekmējies pēc sarunas ar LJB prezidentu Aivaru Borovkovu, ar kuru ir sen pazīstams, un kuram Godmanis tika uzticējis atsevišķus atbildīgus uzdevumus deviņdesmito gadu sākumā, kad pirmo reizi ieņēma valdības vadītāja amatu. Nonācis saskarē ar žurnālistiem, Borovkovs sarunāja briesmu lietas. Ka publicitāte KNAB priekšnieka izraudzīšanās procedūrā drīzāk esot traucēklis, no kura cietīšot izvēles kvalitāte, jo Latvijā publiskas apspriešanas esot kritiskā stāvoklī, un "kurš būs tas pašnāvnieks, kas ļausies politiskajam striptīzam"?
Lai nu būtu kā būdams ar publiskām apspriešanām, bet, piemēram, ceļi Latvijā ne vienā vien vietā patiešām ir kritiskā stāvoklī. Tomēr cilvēki, satiksmes ministru un ceļa neremontētājus lādēdami, turpina braukt pa tiem, jo nav nedz alternatīvu ceļu, nedz reāli līdzvērtīgu pārvietošanās līdzekļu. Tāpat ir ar "politisko striptīzu". Ja kādam biogrāfijā ir nopietnas epizodes, kuras varbūt gribētos padarīt par nebijušām, labāk patiešām turēties tālāk no amatiem, uz kuriem jau tikai pretendējot vien cilvēks piesaista sabiedrības uzmanību, bet, nonākot tajā, kļūst par publisku personu. Un labāk tomēr ir, ja kārtīgi "izķidā" amata kandidātu, un nevis rodas situācija, ka nopietni grēki nāk atklātībā, kad pasaudzētais kandidāts jau apstiprināts amatā.
Protams, nav tāda amata, kura ieņemšanai piemērojams tikai viens kritērijs — "labs cilvēks". Taču tas automātiski nenozīmē, ka būtu piemērojams formulējums "nav svarīgi, kāds cilvēks, galvenais — profesionalitāte". Ir jomas, teiksim, diplomātija vai armija, kurās notiekošās kadru pārbīdes, ja vien nav skandālu, īpašu uzmanību nepiesaista. Citādi tas ir ar struktūrām, kuru uzdevums ir gādāt par tiesiskas valsts nostiprināšanu. Sabiedrība ir tieši ieinteresēta, lai KNAB, kuram jāizķer korumptanti un jāuzrauga politisko partiju finanšu tīrība, būtu čakls peļu junkurs, nevis snauduļojošs miera mika.
Vēl Borovkovs piesauca savējos un svešos, ka svešie nevarot atļauties neko, un viņus kritizējot uz katra soļa, turpretim savējie varot pat zagt, bet tāpat tikšot atbalstīti. Tas, visticamāk, bija atvadu spēriens bijušajam KNAB vadītājam Aleksejam Loskutovam, jo sekoja piebilde, ka ir, redz, "kņada un histērija ap KNAB".
Patiesībā nav ne kņadas, ne histērijas, ir sabiedrības ieinteresētība nepieļaut, lai, izvēloties ļoti atbildīgas institūcijas vadītāju, galu galā neiznāktu tā, ka savējie "iefīrē" savējo, lai šis savējais vēlāk caur pirkstiem skatītos uz to, ko dara savējie. Savukārt LJB prezidents notikumus uztver caur visai arhaisku prizmu: ja es kādu kritizēju — tā ir demokrātijas izpausme, ja kāds kritizē mani — tā ir visatļautība un histēriska apmētāšana ar dubļiem.