Otrdien, Igaunijas Neatkarības dienā, Krievijas prezidenta preses dienests daļēji publiskoja vēstules, ar kurām tika apmainījušies Dmitrijs Medvedevs un Tallinas "bronzas nakts" laikā notikušā grautiņa haosa apstākļos nodurtā 20 gadus vecā Krievijas pilsoņa Dmitrija Gaņina māte. Slepkavība joprojām nav atklāta. Medvedeva vēstulē norādīts, ka Krievija "grasās panākt, lai vainīgie tiktu sodīti".
Pagājušajā nedēļā saulainās Kirgizstānas prezidents Kurmanbeks Bakijevs parakstīja parlamenta gandrīz vienprātīgi pieņemto lēmumu lauzt līgumu, saskaņā ar kuru galvaspilsētai Biškekai tuvīnajā Manasas lidostā atradās ASV gaisa karaspēku bāze, kas apgādā sabiedroto militāros kontingentus Afganistānā. Iecere lauzt līgumu tika publiskota tūlīt pēc tam, kad nāca zināms, ka Krievija ir gatava piešķirt Kirgizstānai aizdevumu — divus miljardus ASV dolāru.
Abiem notikumiem nav tiešas sasaistes, taču tie labi ilustrē Krievijas stilu starptautiskajās attiecībās. Dūre galdā vai klusa ieriebšana, kaut arī pašai var nākties saskarties ar sliktām sekām, un šīs sliktās sekas nebūs tikai Amerikas neapmierinātība ar "kniepadatas dūrienu mugurā".
Jauna cilvēka nāve, dabiski, ir traģēdija viņa tuviniekiem un draugiem, taču nav dzirdēts, ka vēl kāda ārzemēs vardarbīgā nāvē miruša Krievijas pilsoņa vecākiem Krievija maksātu speciālu pensiju vai prezidents personiski atbildētu uz viņu vēstulēm. Slikti, ka, paejot turpat diviem gadiem, Igaunijas tiesībsargājošajām institūcijām nav izdevies atrast slepkavu. Taču kādā veidā Krievija "grasās panākt", lai Igaunija izdarītu to, ko, iespējams, nemaz nevar izdarīt? Pieprasīs iesaistīt izmeklēšanā savus miličus?
Ir pamats uzskatīt, ka noslepkavotais puisis bija visparastākais marodieris — par tādiem pēc sadursmēm ar policiju un tumsiņas iestāšanos kļuva daudzi, kas sākotnēji tikai protestēja pret kritušo sarkanarmiešu pārbedīšanu un Bronzas kareivja pārvietošanu no Tallinas centra uz garnizona kapiem. Par patieso Dmitriju Gaņinu zināms maz, taču tas nav liedzis Medvedevam apgalvot: "Dmitrijam piemita kāpināta taisnīguma izjūta." Nejēdzīgā nāvē bojāgājušo sāk veidot par varoni. Paātrināti. Ne jau velti sarakste publiskota (vēstules rakstītas agrāk) Igaunijas Neatkarības pasludināšanas dienā.
Manasas lidostas nomas līguma laušana Krievijai ir cita veida pašapliecināšanās, varējuma demonstrēšana pat ne tik daudz pārējai pasaulei, cik pašai sev. ASV karabāze atrodas Kirgizstānā septiņus gadus un atradīsies tur vēl trīs mēnešus (tas ir līgumā paredzētais evakuācijas termiņš), kuru laikā Kirgizstāna var pagūt saņemt Krievijas "aploksnīti", bet attiecībā uz bāzi — pārdomāt, ja tai piedāvās, piemēram, augstāku nomas maksu. Vienmēr var atrast ieganstus gan līguma denonsēšanai, gan tā darbības atjaunošanai.
Manasai ir visai būtiska nozīme sabiedroto apgādē, un ja bāze tiks slēgta un šim ceļam neizdosies atrast līdzvērtīgu aizvietotāju, ieguvēji būs talibi, kuriem var pavērties iespēja sākt ekspansiju ziemeļu virzienā — vispirms uz Vidusāzijas valstīm, kurām (atskaitot Kazahstānu) jau bijusi darīšana ar islāma ekstrēmistiem. Droša no viņu uzskatu izplatīšanās un no šiem uzskatiem izrietošas rīcības nevar justies arī pati Krievija: Gvantanamo bāzē ieslodzīto vidū tika fiksēti vairāki Afganistānā gūstā saņemti Krievijas pilsoņi. Vēl atliek piebilst, ka diezin vai bija prāta darbs ieriebt Amerikai laikā, kad tur amatā nule kā stājies jauns prezidents un nav īsti skaidrs, kā attīstīsies ASV un Krievijas attiecības.
Krīze skārusi Krieviju visai smagi, un veltas izrādījušās cerības, ka grūtā brīdī tā varēs paslēpties aiz prāvajām, pirms krīzes pasaulē trešajām lielākajām valūtas un zelta rezervēm. Tās kūst triecientempā. Šogad Krievijas budžeta ieņēmumi būs par 31% mazāki nekā pērn — tā ir Finanšu ministrijas, tātad oficiālā versija.
Tomēr "uz āru" Krievija izrādās tā, itin kā nekas sevišķs nenotiktu. Tā piedāvāja četru miljardu dolāru aizdevumu finanšu nokautā nonākušajai Īslandei, tiesa, līdz darīšanai lieta nenonāca. Divi miljardi dolāru tika Baltkrievijai, un tomēr Aleksandrs Lukašenko tā arī nav atzinis Abhāzijas un Dienvidosetijas valstisko neatkarību. Mazākus kredītus saņēmušas arī Armēnija un Kuba. Janvārī sarunas par piecu miljardu dolāru aizņēmumu sāka Ukrainas premjerministre Jūlija Timošenko, tiesa, tālāk par runāšanu pagaidām nav tikts.
Tā nu tas kaimiņvalstī izveidojies, ka tur valdošajam režīmam šķietamība nereti izrādījusies svarīgāka par skarbo realitāti: gribas justies kā pasaules lielvarai, kas brīvi var atļauties stutēt īstenus vai iedomātus vasaļus un būt soģim tiem, kas nevēlas uzņemties šo lomu. Krievija ir novājināta, tomēr tās ambīcijas nav gājušas mazumā, tāpēc nav pamata sākt domāt, ka Krievija pārstājusi būt drauds kaimiņvalstīm. Joprojām ir — tikai savu nupat sarukušo iespēju robežās.