Runa iznāca pārāk gara, liela vieta bija ierādīta ābeces patiesību pārstāstīšanai. Neiztika bez humora pilniem priekšlikumiem, kas gan tika celti priekšā kā nopietni un Krievijas caurmēra vēlētājiem pat varētu patikt. Piemēram, padarīt rubli par pasaules rezerves valūtu, bet naftas un gāzes tirdzniecībā likt lietā rubļus un padarīt Krieviju par vienu no pasaules finanšu centriem. No Medvedeva teiktā bija saprotams, ka arī Krieviju skārušajā pasaules finanšu krīzē vainojama Amerika, tāpat arī karadarbība Gruzijā saistāma ar "ASV administrācijas kursu". Bez Gruzijas un Amerikas runā parādījās vēl viens "sliktais puisis" — Krievijas birokrātija, kas esot valsts sodība gadsimtu garumā. Gan jau savējie sapratīs pareizi: birokrātija ir viens no Kremļa režīma balstiem. Kā pozitīvu faktu varam minēt to, ka Medvedeva runā pat netika pieminēts Krievijas "īpašais ceļš" un izpalika arī diskutablie vēstures jautājumi. Par Krievijas ekonomiku analīzes līmenī (kas notiks, ja naftas cena nemainīsies uz augšu) atsevišķi netika runāts, prezidents arī skaidri nepateica, ka rubļa devalvācijas nebūs. Tāpat netika aplūkota vērienīgā militārā reforma, kuras gaitā atvaļinās pusi pašlaik dienošo virsnieku, bet praporščikus un mičmaņus vispār "likvidēs kā šķiru". Prezidents klāstīja, kas likumdošanā darāms, lai pilnveidotu varas vertikāli, un viens no šiem priekšlikumiem bija īpašas ievērības vērts: pagarināt prezidenta pilnvaru termiņu no tagadējiem četriem līdz sešiem gadiem, Valsts domes — līdz pieciem gadiem. Tas nozīmē Konstitūcijas grozīšanu, rīcību, no kuras, būdams prezidenta kārtā, kategoriski atteicās tagadējais premjers Vladimirs Putins. Zāle sirsnīgi aplaudēja. Arī pirmajā rindā sēdošais Putins. Pārmaiņas, dabiski, neattiekšoties uz pašreizējo prezidentu un Domi, taču ne ar pušplēstu vārdu netika pieminēts, cik termiņi būs doti "sešgadniekam". Līdz nākamajām Domes vēlēšanām palikuši trīs gadi, līdz prezidenta — vairāk par trim. Konstitūcijas grozījumi, pēc kuriem šobrīd it kā nav steidzamas vajadzības, kļūst akūti vienā gadījumā. Ja Kremļa dzīlēs nobriedis plāns sarīkot prezidenta ārkārtas vēlēšanas, pārbīdot Putina atgriešanos prezidenta krēslā jau uz nākamo gadu. Domājams, kungiem kļuvis skaidrs, ka valsti sagaida pamatīgi ekonomiski satricinājumi, un tad režīma saglabāšanai valsts priekšgalā drošāka būtu pārbaudīta "stingrā roka". Kā šādas iespējamās notikumu attīstības piesegums vērtējams Medvedeva ierosinājums, ka valdībai reizi gadā būtu jāsniedz Domei pārskats par padarīto. Kad kļuva skaidrs, ka ASV pretraķešu sistēmas elementu izvietošana Čehijā (lokators) un Polijā (10 pretraķetes) ir nopietna iecere, Krievija piedraudēja ar "asimetrisku atbildi". Trešdien Medvedevs beidzot atšifrēja, kas ar to jāsaprot: tiek atcelta Kalugas tuvumā dislocētās ar ballistiskajām raķetēm bruņotās divīzijas izformēšana, bet Kaļiņingradas apgabalā paredzēts izvietot tuva darbības rādiusa raķetes Iskander. To sniedzamības zonā būtu kaut kas no Čehijas, Polijas un Vācijas, arī Lietuva un daļa Latvijas. Vēl Medvedevs sola slāpēt pretraķešu sistēmas radioelektroniskās iekārtas. Te runa ir nevis par tagadni, bet tuvu nākotni. Pretraķešu sistēma līdz Viduseiropai vēl nav tikusi. Krievijas rīcībā pašlaik nav tādu "zāģu", kuriem būtu "pa zobam" šīs sistēmas radioelektroniskās iekārtas. Iskanderu sērijveida ražošanu sāks tikai nākamgad, un vēl nav zināms, vai sērijveida produkcija atbildīs izmēģinājuma paraugiem — Krievijā rūpniecības iekārtas ir katastrofāli nodeldētas. Pretraķešu sistēma Viduseiropā būs tas, ko jaunievēlētais ASV prezidents Baraks Obama janvārī saņems mantojumā no aizejošā prezidenta Džordža Buša. Nav racionāla pamatojuma, kāpēc šīs pretraķetes dara Krievijai tik gauži. Taču šī attieksme ir ārpolitisks izaicinājums Obamam, un pat vēl vairāk — viņa un apdraudēto Eiropas valstu šantažēšana. Atšķirībā no amerikāņu pretraķetēm Iskander tomēr ir uzbrukuma ieroči. Kremlis puslīdz spēj prognozēt Eiropas valstu reakciju. Obama pagaidām ir lielais nezināmais, un cerams, ka viņš atšķirībā no Buša nesaskatīs Putina acīs "viņa dvēseli". Obamam būs jāreaģē uz Kremļa mesto stipri antiamerikānisko izaicinājumu, un atbildei vajadzētu būt tādai, lai Maskava to nevarētu uzskatīt par vājuma pazīmi. Medvedevs savā uzrunā skaidri lika saprast, ka Maskavas ārpolitika nemainīsies, un tā nav laba ziņa, jo pēdējā laikā šī ārpolitika raksturojās ar pieaugošu agresivitāti — retorikā un arī darbos.
Askolds Rodins: Medvedeva debija
Trešdien savu pirmo gadskārtējo uzrunu Federālajai Sapulcei teica Krievijas trešais prezidents Dmitrijs Medvedevs. Uzruna vairākkārt tika atlikta, un 5.novembra izvēle, visticamāk, nav nejaušība, jo tad pasaule uzzināja ASV nākamā prezidenta vārdu. Turpat pusotru stundu ilgās runas pēdējā daļa bija veltīta ārpolitikai, un tā lielā mērā uzrunāja Baraku Obamu — sak, joki mazi, skaties, ar ko tev būs darīšana.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.