Bija skaidrs mērķis — apliecināt triju tautu centienus atjaunot triju Baltijas valstu neatkarību. Tas izdevās, turklāt pat ļoti labi. Manifestācija ieguva plašu starptautisko publicitāti, savukārt Maskavai zuda jebkāds pamats teikt, ka neatkarību Baltijā prasa «marginālas radikāļu grupas».
Bija piemērots iegansts — 23.augustā apritēja piecdesmit gadi, kopš Ribentropa—Molotova pakta parakstīšanas. Tā slepenie protokoli nodeva Igauniju, Latviju un Lietuvu Staļina režīma varā. Baltijas valstu okupācija un inkorporācija PSRS sastāvā bija tikai laika jautājums.
Jāteic, ka Ribentropa—Molotova pakts palaikam aktualizējas arī mūsdienās. Nedēļas vidū tepat Rīgā Maskavas namā notika t. s. jaunatnes diskusija par šo tematu. Diskusijas «lokomotīves» lomā bija iejuties Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs (Saskaņas centrs), tāpēc nav jābrīnās, ka dominējošs bija viedoklis, kas pēdējos gados guvis plašu izplatību Krievijā, — pakts esot bijis konkrēto vēsturisko apstākļu diktēta nepieciešamība. Nereti tiek vilktas paralēles ar 1938.gada Minhenes vienošanos, kad Lielbritānija un Francija piekāpās Hitleram un atdeva saplosīšanai Čehoslovākiju.
Taču Minhenes kauna traipam un Ribentropa—Molotova paktam bija būtiski atšķirīgi mērķi. Pirmajā gadījumā jārunā par gļēvu un tuvredzīgu politiku nolūkā, lai arī par ļoti augstu cenu, tomēr saglabāt Eiropā mieru. Otrajā gadījumā runa ir par ietekmes sfēru sadali, un tas tomēr ir pavisam cits mērķis. Atliek piebilst, ka par «ietekmes sfērām» kā dabisku lietu pēdējos gados Krievijā dzirdēts no visaugstākajiem politiskajiem plauktiem.
Aktualitāti nav zaudējis Ribentropa—Molotova pakts, Baltijas ceļš, vismaz mums, — vēl jo mazāk. Tas apliecināja, ka spējam būt vienoti, ja mērķis ir skaidrs. Ir uz ko atskatīties ar lepnumu.
Kā jau apaļas jubilejas gadā piemiņas pasākumu būs daudz, un ne jau tikai galvaspilsētā vien. Sava pasākumu programma ir Tautas frontes muzejam, savukārt Kara muzejā šodien uz rīt uz lielas kartes Baltijas ceļa dalībnieki varēs ar karodziņu fiksēt vietu, kurā stāvēts pirms divdesmit gadiem. Savukārt Lietuvā manifestācijas dalībniekus, kuri to vēlēsies, paredzēts organizēti nogādāt tajā vietā, kur tie savulaik, rokās sadevušies, prasīja brīvību savai zemei un, dabiski, arī Latvijai un Igaunijai.
Atsevišķi būtu jāpiemin kopīgs pasākums, kas jau sācies Tallinā un Viļņā un kura fināls gaidāms rītvakar pie Brīvības pieminekļa. Tas ir Sirdspuksti Baltijai, diennakts skrējiens pa vēsturisko maršrutu, un šim skrējienam kaut vai uz brīdi var pievienoties jebkurš. Piedalīties skrējienā Latvijā pieteikušies vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku, un tas jostas savilkšanas laikam ir liels skaits.
Uzteicama ir Latvijas Televīzijas (LTV) iecerētā atbalsta akcija topošajam Likteņdārzam uz salas Daugavā iepretim Koknesei. Tur notiekošo LTV periodiski rādīs visas svētdienas garumā. Likteņdārzs iecerēts kā piemiņas vieta tiem cilvēkiem, kuri pagājušajā gadsimtā kļuva par divu totalitāro režīmu upuriem.
No trešās atmodas sākuma līdz valstiskās neatkarības atgūšanai Latvijā bija daudz politisko aktivitāšu, kurās iesaistījās liels cilvēku skaits. Atcerēsimies kaut vai grandiozos mītiņus Daugavmalā, kuros pulcējās nevis desmiti, bet simti tūkstoši dalībnieku. Tomēr divi atmodas laika notikumi ieņem īpašu vietu. Starptautiskais Baltijas ceļš un un mūsu pašu Barikāžu nedēļa.
Baltijas ceļš demonstrēja — gan pašiem sev, gan pārējai pasaulei — triju tautu nacionālās pašapziņas atdzimšanu un brīvības centienus, Barikāžu nedēļa — tautas gatavību stāties pretim brutālam bruņotam spēkam, aizstāvot savu vēsturisko izvēli.
Jau pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, gadiem ejot, palaikam nācies dzirdēt, kā vilšanās mākti cilvēki saka — ja būtu jāiet uz barikādēm vēlreiz, viņi to nedarītu. Nekad nav dzirdēts, ka kāds to pašu vai kaut vai uz to pusi būtu teicis par Baltijas ceļu.
Vasarā EDSO Parlamentārā asambleja nobalsoja par rezolūciju, kas aicina 23.augustu pasludināt par nacionālsociālisma un komunisma upuru piemiņas dienu. Protams, tā ir sakritība, ka rezolūciju pieņēma Baltijas ceļa divdesmitās gadskārtas priekšvakarā, taču droši var teikt, ka mūsu manifestācija bija arī solis uz šo rezolūciju.