Partijā un tātad arī valstī kopumā pie galvenajām vadības svirām bija tikuši cilvēki, kuri atcerējās pirmskara Čehoslovākiju, vienīgo Austrumeiropas valsti, kurā līdz pat vācu okupācijai saglabājās demokrātija. Iecere savietot demokrātiju ar "sociālisma priekšrocībām", protams, bija utopija. Sociālisms un demokrātija nav savietojami. Demokrātija noārda sociālismu, un tas uzskatāmi parādījās Padomju Savienībā perestroikas pēdējos gados. "Čehoslovāku biedri" tik tālu netika, viņus apturēja pusceļā.
Sākumā Brežņevs esot ar interesi vērojis kaimiņzemē notiekošo: Prāgā taču nerunāja par atteikšanos no sociālisma, bet gan tikai par tā pilnveidošanu. Tomēr jau pēc dažiem mēnešiem nāca redzams, ka Čehoslovākijas reformkomunistu darbi nesakrīt ar vārdiem, kurus tie saka Maskavai.
Kompartijas līderim Aleksandram Dubčekam sākumā tikai teica, ka "Aleksandr, tev nav taisnība". Nelīdzēja. Tad vasaras sākumā Čehoslovākijas teritorijā sarīkoja Varšavas līguma valstu militāras mācības. Arī tas nelīdzēja. Tad sekoja operācija Donava — iebrukums jeb, kā tolaik rakstīja padomju prese, palīdzība brālīgajai valstij un tautai. Tika pārvilkta svītra ilūzijai, ka kāda padomju bloka valsts varētu būtiski atšķirties no pārējām.
Atšķirībā no 1945.gada 9.maija, 1968.gada 21.augustā Prāgas iedzīvotāji padomju karavīrus sagaidīja nevis ar ziediem, bet gan ar protestiem, kas nereti pārgāja sadursmēs. Šajā dienā "palīdzības nesēji" nogalināja četrus un ievainoja 180 galvaspilsētas iedzīvotājus. Sadega divi padomju tanki un vairākas automašīnas. Upuri civiliedzīvotāju vidū bija arī citās apdzīvotajās vietās. Pretošanās izpaudās galvenokārt nevardarbīgās formās, un 1968.gadā gūtā pieredze lieti noderēja vēlāk, kad radās iespēja nokratīt sociālistisko iekārtu.
Dubčeks nonāca mājas arestā, viņa vietā "ievēlētais" Gustāvs Husāks diezgan ātri "sakārtoja" partiju un valsti, izveidojot režīmu, kuru paši tā uzturētāji dēvēja par "normalizāciju": salīdzinoši pārtikusi dzīve un nekādu sabiedrisko aktivitāšu, kas izietu ārpus režīma iezīmētajām ideoloģiskajām robežām. Šī vara noturējās 21 gadu, līdz pat "samta revolūcijai", par kuras līderi kļuva pazīstamais disidents, dramaturgs Vāclavs Havels, nākamais Čehoslovākijas prezidents. Tikpat ilgi valstī atradās PSRS okupācijas karaspēks.
Prāgas pavasara apspiešanai bija arī kādas pirmajā brīdi īsti nepamanāmas blakus sekas: Čehoslovākijas okupācija bija trieciens Rietumu pasaules komunistiskajām partijām, kas cerēja, ka Prāga atradīs tādu "demokrātiska sociālisma" modeli, kas varētu likties pievilcīgs viņu vēlētājiem. Tiek pamatoti uzskatīts, ka Prāgas pavasara neveiksme atstāja paliekošu ietekmi uz eirokomunisma teoriju, liekot meklēt tādu sabiedrības modeli, kas atšķirtos no "sociālisma nometnē" pieņemtā un kurā būtu vieta cilvēktiesībām. Vairākums brīvās pasaules kompartiju vairs tik ļoti neskatījās Maskavai mutē, taču naudu no tās akurāti saņēma līdz pat PSRS sabrukšanai.
Padomju Savienībā kā jau allaž — "tauta pauda atbalstu partijas un valdības viedajam lēmumam sniegt palīdzību". Bija tikai viens izņēmums: 25.augustā Sarkanajā laukumā parādījās astoņu disidentu grupa, kas publiski protestēja pret Čehoslovākijas okupāciju. Viņus ātri savāca un vēlāk notiesāja "par padomju valsts un sabiedriskās iekārtas tīšu nomelnošanu".
Mūsdienu Krievijā šo notikumu un šos cilvēkus nepiemin, jo viņi neiederas tajā ideoloģiskajā ainavā, kuras veidošanu sāka Krievijas otrais prezidents Vladimirs Putins. Putina režīmam Krievijā ir zināma līdzība ar "normalizācijas" laiku Čehoslovākijā: naftas dolāri caurmēra cilvēkam devuši pārtikušāku dzīvi, nav aizliegts doties uz ārzemēm, taču kritiskas sabiedriskās aktivitātes — to gan ne. Protams, vēl nav kā 1968.gadā — no protesta vietas taisnā ceļā uz cietumu —, taču uz to pusi velk.
Padomju okupācijas karaspēka atrašanās 1968.gada augustā Čehoslovākijā un PSRS mantinieces okupācijas karaspēka atrašanās Gruzijā tieši pēc 40 gadiem — tā ir vienkārši sakritība. Taču augusta notikumi Gruzijā uzskatāmi parādīja, ka bez visa pārējā Krievija no Padomju Savienības ir pārmantojusi oficiālā līmenī neafišētu impērisku attieksmi pret kaimiņvalstīm, kas militāri ir pa zobam. Ierādot tām "dabiskās ietekmes sfēras" lomu, un vai tam — kā pašlaik Gruzijai —, kurš nevēlēsies piekrist šai lomai. Baltijas valstis, kuras pasargā dalība NATO, ir Krieviju kaitinošs izņēmums.