Askolds Rodins: Skandāls Ženēvā

Trešās puses lomā — minēto starptautisko organizāciju un ASV pārstāvji. Šādas konferences rīkošana tika paredzēta Sarkozī—Medvedeva Kaukāza konflikta noregulējuma plānā. Sākotnēji konference bija iecerēta kā diskusija par Abhāzijas un Dienvidosetijas nākotni, un tās rīkošanas datums nebija noteikts. Tikmēr augusta nogalē Krievija atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas valstisko neatkarību, un līdz ar to konferences ideja lielā mērā zaudēja sākotnējo jēgu. Konstruktīvas debates iespējamas jautājumā par bēgļu tālāko likteni un varbūt arī par Krievijas un Gruzijas ekonomiskajām attiecībām. Krievija uzstāja, ka arī Abhāzijas un Dienvidosetijas pārstāvjiem jāpiedalās konferencē, turklāt kā pilntiesīgiem partneriem. Pret to kategoriski iebilda Gruzija. Konferences formāts pirms darba sākuma tā arī netika publiskots. Varbūt bija iespējami kompromisi, taču konference beidzās diezgan drīz pēc iesākšanās un bez būtiskiem rezultātiem. Krievija neslēpa, ka mēģinās panākt, lai sāktos abu no Gruzijas atšķēlušos provinču valstiskās neatkarības atzīšana. Līdz šim šo neatkarību atzinusi tikai Nikaragva, kuras tagadējais prezidents Daniels Ortega laikam nespēj aizmirst atbalstu, kuru viņa režīmam XX gadsimta astoņdesmitajos gados sniedza Padomju Savienība. Gatavību atzīt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību vienubrīd izteica Somālija, kura kā valsts ir tikai uz kartes. Izteica, taču pārdomāja. Citi konferences dalībnieki atbalsta Gruzijas teritoriālo integritāti, ar to saprotot arī Abhāzijas un Dienvidosetijas atrašanos Gruzijas sastāvā. Šajā "lauciņā" Krievijas stāvoklis no smieklīga pārtop par nožēlojamu. Kopš brīža, kad Krievija izšķīrās par stipri tuvredzīgo lēmumu — divu Gruzijas provinču neatkarības atzīšanu —, pagājis pusotrs mēnesis, un no gaidītās "atzīšanu parādes" nav ne miņas. To nav izdarījusi pat Baltkrievija. Šis stāvoklis ir pamatīgs traips uz Krievijas diplomātijas mundiera un demonstrē, ka Krievijas reālā starptautiskā autoritāte ne tuvu nav tāda, kādu to savā iztēlē redz Kremlis. Pie nopietnām "piecu dienu kara" sekām pieder bēgļu un pārvietoto personu problēmas saasināšanās. Pēc pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā notikušā pilsoņu kara Dienvidosetijā nenotika etniskā tīrīšana, šā gada augustā — notika. Faktiski gandrīz neapdzīvots palicis tas Dienvidosetijas rajons (uz dienvidiem no Chinvali), kurā pārsvarā mita gruzīni. Abhāzijā etniskā tīrīšana toreiz notika, turklāt vērienīga — bēgļu gaitās nācās doties aptuveni 250 tūkstošiem gruzīnu. Šogad augustā gruzīni tika padzīti no Kodoras ielejas — gruzīnu kompakti apdzīvota kalnaina apvidus, kas atrodas Abhāzijas administratīvajā teritorijā. Pirms kara Krievija, kas tolaik nekad oficiāli netika apšaubījusi Gruzijas teritoriālo integritāti, vairākkārt pieprasīja, lai Gruzija apņemtos nerisināt Abhāzijas un Dienvidosetijas problēmu spēka ceļā. Gruzijai pret to nebija iebildumu — apmaiņā pret bēgļu atgriešanos Abhāzijā. Šī lieta nekustēja no vietas. Nav grūti iedomāties, kādas tam varētu būt sekas, ja ņemam vērā, ka pašlaik Abhāzijā ir aptuveni 140 tūkstoši iedzīvotāju, turklāt skaitliski lielākā etniskā grupa ir nevis abhāzi, bet armēņi. Kad pirms konferences Krievija darīja zināmu, ka piedalīsies tikai tajos pasākumos, kur klāt būs arī Abhāzijas un Dienvidosetijas pārstāvji, to nevarēja uzskatīt par pieteikumu kompromisa meklējumiem. Krievija nevarēja nezināt, ka Gruzijas prezidents nevar sēsties pie viena galda un kā līdzīgs ar līdzīgiem runāt ar separātisko provinču līderiem. To varētu tulkot kā faktisku Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu vai vismaz samierināšanos ar teritoriju zaudēšanu. Vedot līdzi abus marionešu "prezidentus" Krievija klaji provocēja Gruziju. Tagad puses vaino viena otru konferences izjaukšanā. Starpnieki (ANO, ES, EDSO) izdarīja vienīgo, ko varēja izdarīt: sarīkoja atsevišķas diskusijas gan ar Gruziju, gan ar Krieviju. Paredzēts, ka diskusiju par stabilitāti Aizkaukāzā atsāks pēc mēneša — 18. vai 19.novembrī. Krievija formāli var ievilkt ķeksīti savu "labo darbu sarakstā": Krievijas un Francijas prezidentu vienošanās paredzēja sarīkot konferenci. Tā tika sarīkota, un var pat teikt, ka daļēji notika. Netiekot līdz jautājumam par Krievijas karaspēka atrašanos Abhāzijā un Dienvidosetijā. ES speciālais pārstāvis Gruzijas jautājumos atzinis, ka ir "ar procedūru saistītas grūtības" un tāpēc tikšanos nācies pārcelt. Protams mēnesis nav nekāds mazais laiks formāta saskaņošanai. Taču, ja Krievija atkal uzdos savas marionetes par neatkarīgu valstu vadītājiem, iznākums, domājams, būs tāds pats kā vakar.