Askolds Rodins: Totalitārisma iezīme
Publiskajā telpā nonācis Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva parakstīts dekrēts, ar kuru tiek izveidota viņa pārraudzībā esoša komiteja, kurai uzdota "pretdarbība mēģinājumiem falsificēt vēsturi, kaitējot Krievijas interesēm". Komisijas nolikumā minēts "Krievijas starptautiskais prestižs", kuram saistībā ar vēsturi tīšuprāt tiekot rīvētas kantis. Komisija turpmāk teiks galavārdu, kas ir un kas nav vēstures falsifikācija. Par "falsifikāciju Krievijas interesēs" dekrēts klusē.
Ņemot vērā pamatuzdevumu, komisijas sastāvs pirmajā acu uzmetienā šķiet pārsteidzošs: no 28 dalībniekiem tikai četri savā pamatdarbā (komisija strādās sabiedriskā kārtā, kopā sanākot ne retāk kā divas reizes gadā) ir kaut kā saistīti ar vēsturi, pārējie ir augsti dažādu resursu ierēdņi. Tas nozīmē, ka ne jau viņi, bet anonīmi klerki pētīs monogrāfijas un publikācijas. Komisija tikai apstiprinās slēdzienus, kādreiz varbūt neapstiprinās. Taču tās lemtais Krievijā būs patiesība pēdējā instancē.
Katras valsts vēsturē ir lappuses, kuras tā droši vien gribētu padarīt par nebijušām. Katras valsts vēsturē ir notikumi, kas var tikt atšķirīgi vērtēti — gan pēc nozīmes, gan sekām. Krievija prezidenta līmenī pateikusi, ka gribētu redzēt tikai vienu — Kremļa režīma akceptētu vēstures faktu interpretāciju.
Ir pamats pieņēmumam, ka komisijas izveidošanai stimulu devis fakts, ka šogad apritēs 70 gadu kopš Ribentropa—Molotova pakta parakstīšanas, kad atkal publiski tiks runāts par tā sekām, atkal tiks pieminēta pirmā uzvaras parāde, kurā septembra beigās pēc Polijas sagrāves Brestā plecu pie pleca maršēja sarkanarmieši un vērmahta karavīri. Daudzi vēstures fakti uz brīdi atgūs aktualitāti sabiedrībā. Taču komisija arī bez šīs jubilejas, visticamāk, tiktu izveidota. Tāda nu reiz ir Kremļa režīma attīstības loģika. Atliek piebilst, ka no Orvela Patiesības ministrijas jaunā komisija atšķiras gandrīz vai tikai ar savu šauro specializāciju.
Latvijai ar šo komisiju tiešas saskares nebūs, taču tās darbības sekas atstās netiešu ietekmi vispirms jau uz Latvijas vēsturnieku cunfti. Komisija neizbēgami nodarbosies ar Krievijas vēsturnieku paveiktā cenzūru, un tas nozīmēs viņu veikuma mazāku ticamības pakāpi. Komisijas izveidošana ir vērsta vispirmām kārtām pret tiem godprātīgajiem Krievijas vēsturniekiem un publicistiem, kas nevēlas samierināties ar Vladimira Putina otrās prezidentūras laikā sākto Staļina asiņainā režīma pakāpenisku un klusu reabilitāciju. Viņiem tas patiešām ir smags trieciens. Līdz totalitārismam — visu cilvēka dzīves pušu kontrolei — vēl patālu, taču solītis sperts.
Ir vēl kāds draudīgs dokuments, kas pašlaik cirkulē Krievijas Domes dzīlēs un sasaucas ar Medvedeva parakstīto dekrētu. Likumprojekts, kura būtība atspoguļojas tā nosaukumā: "Par pretdarbību nacisma, nacistisko noziedznieku un viņu līdzdalībnieku reabilitācijai jaunajās neatkarīgajās valstīs bijušās PSR Savienības teritorijā". Likumprojekts paredz naudas un cietumsodus fiziskajām personām, arī ārzemniekiem, sankcijas pret "vainīgajām valstīm". Likumprojekta galvenais izstrādātājs skaidri pateicis, ka runa ir par Ukrainu, Latviju un Igauniju.
Nekad nav gadījies dzirdēt, ka pie mums kāds būtu paudis nožēlu saistībā ar Ādolfa Hitlera Trešās impērijas sagrāvi, kas neļāva īstenot nacionālsociālistu pasaules nākotnes vīziju. Var jau būt, ka tādi cilvēki arī ir, tikai publiskajā telpā tie neparādās — lai nenonāktu konfliktā ar Latvijā spēkā esošo likumdošanu.
Rīgā un Tallinā Hitlera dzimšanas diena paiet nepamanīta, toties Maskavas un Sanktpēterburgas milicijai 20.aprīlī jau pasen ir darba pilnas rokas. Tur svin, kā māk — pat slepkavojot "neslāviska izskata" cilvēkus. Ne jau Rīgā vai Tallinā, bet Krievijas lielajās pilsētās var redzēt ielu gājienu dalībniekus, kas nes plakātus ar stilizētu nacionālsociālistiskās Vācijas simboliku.
Likumprojekts šķiet dīvains jau ar to vien, ka runā par "bijušās PSR Savienības teritoriju". Juridiski šāda teritorija nepastāv. Tāpat nav skaidrs, uz kāda pamata Krievijas Dome varētu pieņemt likumus, kas būtu spēkā arī citās valstīs?
Nav skaidrs, kas tiek saprasts ar "nacisma reabilitāciju". Vai, piemēram, uzrakstīt, ka totalitārajā Padomju Savienībā Staļina pieminekļu bija papilnam, bet totalitārajā Vācijā Hitleram — neviena, arī nozīmēs "reabilitāciju", kaut gan teiktais atbilst patiesībai? Patiesībai, no kuras nebūt neizriet, ka viens asiņains diktators bijis labāks par otru.
Likumprojekts paredz sodīt arī par "Antihitleriskās koalīcijas dalībvalstu rīcības pasludināšanu par noziedzīgu". Iznāk, ka Staļina režīma rīkotās deportācijas nevar vērtēt kā noziedzīgas.
Eiropā ir vairākas valstis, kurās neonacisms vairāk vai mazāk ir laidis saknes, taču tās likumprojekts nepiemin. Pagājušajā rudenī aktīvu neonacistu grupu notvēra pat Izraēlā. Tajā ietilpa no bijušās PSRS teritorijas izceļojuši vidusskolēni.
Visbeidzot, nav zināma skaidra atbilde uz vēl kādu ļoti būtisku jautājumu — kurš būs tas, kas konstatēs "nacisma reabilitācijas" faktu? Medvedeva aizvakar dibinātā komisija vai varbūt nodibinās vēl kādu?
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.