Atbilde Gunta Bojāra komentāram: vilki un vilcēni - kurš kuram palīdz

Diena.lv pirms dažām nedēļām tika publicēts Gunta Bojāra viedoklis par žurnālistikas studiju kvalitāti Latvijā. Tam sekoja atbildes komentāri no Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa Universitātes, kas piedāvā apgūt žurnālistikas programma Rīgā. Savukārt Vidzemes Augstskolā studiju programmas „Mediju studijas un žurnālistika” 4.kursa studentiem piedāvājām analizēt izteikto komentāru un diskutēt. Viņu vidū izvērsās spraigas debates par G.Bojāra apgalvojumiem, uzsverot pašu studentu, mediju, kā arī augstskolu lomu un atbildības.Nevaram runāt par visu Latvijā piedāvāto žurnālistikas programmu kvalitāti, taču par to, ko un kā apgūstam savā studiju procesā Vidzemes Augstskolā, informēt varam. Iepriekš publicētajos komentāros lasāms par praktisko un teorētisko nodarbību balansu. Nenoliedzami ir nepieciešamas teorētiskās zināšanas, kas saistītas ar profesiju, turklāt ne tikai – noder zināšanas politikā, ekonomikā un citās jomās. Teorētiskās lekcijas, kā arī nepieciešamie rakstu darbi to ietvaros tikai veicina analītisko domu un spriestspēju, secinājumu izdarīšanu utt. Kas attiecas uz praktiskajām nodarbībām – to īpatsvars ir tikpat nozīmīgs, apgūstot dažādas praktiskās iemaņas vai analizējot gadījumus iz Latvijas vai pasaules žurnālistu pieredzes. Vidzemes Augstskolas studentiem šāda veida nodarbības noder pirms ikgadējās prakses medijos Latvijā vai ārvalstīs.Vidzemes Augstskolā studenti dodas praksē ik gadu, jau sākot no pirmā kursa. Žurnālistikas studentiem tā ir iespēja izmēģināt sevi dažādos medijos - laikrakstos, televīzijā, radio un citur, tādā veidā saprotot, kura joma interesē visvairāk. Gan studentiem, gan medijiem visveiksmīgākās prakses ir tās, kurās jūtama abpusēja ieinteresētība - students netiek uzskatīts par jaunu, neko nezinošu pieredzējušo darbinieku dārgā laika patērētāju, savukārt paši studenti vēlas pilnībā iesaistīties, uzzināt daudz ko jaunu un mācīties.Studentiem nereti nav pietiekamu zināšanu par procesiem, un abi G.Bojāra piemēri parāda studentu nevīžību, taču tas ir viens atsevišķs gadījums, kura dēļ nevajadzētu visus studentus vērtēt kā nezinīšus. Sastopoties ar procesiem reālajā dzīvē, satiekot cilvēkus, intervējot tos, studenta interese pieaug, tāpat kā pieaug arī zināšanas un prasmes.Vidzemes Augstskola ir viena no četrām augstākās izglītības mācību iestādēm, kurā šobrīd iespējams apgūt žurnālistiku. Uzskatām, ka katrai no programmām ir atšķirības, kuras nevar ignorēt vidusskolas absolvents, izvēloties savas nākotnes perspektīvas. Programmu dažādība ļauj katram individuāli spriest par sev derīgāko, balstoties uz atšķirīgajiem novirzieniem, iegūstamā grāda un kvalifikācijas, kursu piedāvājuma, pasniedzēju kolorītuma vai prakšu iespējām. Augstskolas un mācībspēku mērķis ir sniegt daudzpusīgas teorētiskās zināšanas, nodrošināt praktiskās iemaņas, kā arī iedrošināt studentus sekot līdzi jaunākajiem notikumiem, tomēr atstājot iespēju katram pašam rīkoties savās interesēs. Pasniedzēji un vieslektori, it sevišķi tie, kuri strādā mediju vidē, ir ieinteresēti ar savu darbu izaudzināt jaunu, spējīgu žurnālistu paaudzi, profesionāļus ar spēcīgām analītiskajām spējām, iespējamos darba ņēmējus savās mediju organizācijās. Tomēr augstskolas izglītība ir katra studenta individuāla izvēle, neviens nav teicis, ka visiem, kas pabeidz žurnālistikas studijas, ir obligāti jāstrādā savā profesijā. Protams, žurnālistiem nemaksā par to, ka viņi apmāca jaunos praktikantus, patērē savu laiku. Tomēr vajag atcerēties sevi, kad pats spēri pirmos soļus šajā profesijā. Katrs vilks, kas tagad sāpīgi kož, reiz ir bijis vilcēns, ko kāds cits apmācījis un izaudzinājis par spēcīgu kodēju. Praktikants ir investīcija uzņēmuma turpmākajai nodarbinātībai, ir iespējams atlasīt "pelnus no pelavām", tā ir iespēja gūt lojālu un strādāt gribošu nākamo profesionāli. Studenta pieņemšana praksē ir ar trīspusēju labumu - augstskola nodrošina studentam praktiskas zināšanas, students iegūst iemaņas un reālās situācijas apziņu, savukārt uzņēmums (šajā gadījumā medijs) iegūst "darbinieku", kuram sākumā iespējams ir jāpalīdz un jāierāda noteiktā medija tehnoloģiskā specifika, taču viņam nav jāmaksā un ir iespēja atrast nākamo vērtīgo darbinieku. Ir vairāki "par" G.Bojāra argumentiem: augstskolās kopumā nepieciešams uzlabot prakšu un praktisko nodarbību norisi, pievērst tām vairāk uzmanības. Augstskolām ir jāpilnveido prakses iespējas studentiem, atvēlot tām lielāku laiku, līdzīgi kā to veic Vidzemes Augstskola (žurnālistikas prakse katru akadēmisko gadu 6 nedēļu garumā). Jo žurnālistika ir praktisks darbs, kas, protams, jābalsta teorētiskās zināšanās, taču lielāks uzsvars jāliek uz regulārām un pamatīgām prakses iespējām. Tā topošais žurnālists apzina reālo mediju vidi un jau studiju laikā racionāli to iepazīt un sāk pārvaldīt tās darbības principus. Tā varētu izvairīties arī no laika patēriņa, kas jāvelta mediju organizācijām, lai apmācītu jaunpienācējus (ar diplomu) savai mediju darbībai.Augstskolās/universitātēs nepieciešams uzlabot tehnisko bāzi, apmācību. Studiju programmās nepieciešams pilnveidot tehnisko apmācību, nodrošināt tehnoloģijas. Vēlams studiju nodarbības organizēt mediju laboratorijās/studijās. Šādas prakses ieviešanu var mācīties no citu valstu pieredzes, kur studenti reāli darbojas universitāšu laboratorijās ar tur pieejamo tehniku un aparatūru, paši veidot TV sižetus, veidot avīzes, ierakstīt radioraidījumus.No otras puses, žurnālistikas kvalitāte vienmēr ir bijis diskutabls un netverams jēdziens. Mūžīgā diskusija – kas ir žurnālistikas kvalitāte un kādiem standartiem vajag būt? Katrs to traktē un interpretē pa savam, katram medijam kvalitāte nozīmē ko citu, par to nav un nevar būt atbildīgas augstskolas. Mediji ir ļoti atšķirīgi un studiju laikā augstskolas nevar sagatavot konkrēti kādam noteiktam medijam piemērotu darbaspēku. Mediji nejūt sevī misijas apziņu, ka no tiem arī lielā mērā ir atkarīga nākamo censoņu attīstība un pieredzes gūšana, žurnālistikas līmenis Latvijā kā tāds. Pašiem medijiem ir jādod studentiem iespēja mēģināt un ciest pirmās neveiksmes, jāuzņemas "aizgādņa" loma, lai students iegūst pieredzi. Lai kādi kvalitātes standarti būtu augstskolās, tās nevar sniegt tādu praktisku pieredzi kā reāli mediji.Mediji vēlas "gatavu produktu" uzreiz pēc augstskolas. Kā norādīja G.Bojārs, "paustais vārds būtu nevis kā nieka bites dzēliens, bet kā īsta vilka kodiens". G.Bojāra vārdiem atbildot – vilks izaug laika gaitā, bet kož, kad sastopas ar mežonīgo vidi (problēmām, skaudro realitāti). Jaunietis (mazais vilcēns) mācoties augstskolā/universitātē atrodas zināmā mērā saudzējošākā vidē, kur pasargāts no īstā dzīves briesmām (piem., arī mežā vilcēnam vēl augot, viņu pasargā māte un pārējais vilku bars; viņam nav vajadzības saskarties ar skarbajiem meža likumiem un izdzīvošanas nodrošināšanu, nav vajadzības kādam kost). Taču G.Bojārs kā mazs bērns grib uzreiz visu gatavu un ideālu, tā ir sapņošana, jo reāli nekur tā nenotiek.Un pēdējais - augstskolas nav atbildīgas par studentu neieinteresētību nozarē. Nenoliedzami, kā jebkurā programmā, ir atsevišķi kadri, kad žurnālistikas studenti neorientējas konkrētā nozarē, bet atbildība šajā jautājumā ir tikai uz pašu jauniešu intereses un vēlmes būt informētam, zināt. To nevar novelt uz studiju kvalitāti, jo ar karotīti mutē studijās nekas netiek liets. Studijas ir pašu jauniešu iniciatīva.