Avīze: Skolā nosauca pat par debilu; skolotāji aizvien nezina, kas ir disleksija

Cieņu,jā,bet mani par to pat draudēja no darba atbrīvot-komunistu laiku morāle un čekas metodes ir dzīvas arī šodien.

Maniem bērniem arī ir disleksija, problēmas ar skolu,tas iet ilgi un smagi,jo augšas,ierēdņi skolotājus neatbalsta ne ar grāmatām,ne ar piemaksām.Skolotāji paši ir nomocīti ar to,kā pabarot savus bērnus,nevis stundām sēdēt ar svešiem par ko nemaksā pat iztikas minimumu. Der ieskatīties Rigabrain lappusē internetā.Mums tas palīdzēja,bet vajag daudz naudas.

Latvijā ksenofobija ir pilnīgi visās jomās, jo, ja bērns(pieaugušais) kaut mazliet atšķiras no ikgienišķās masas, vai neielien ierēdņu , normatīvu vai kādos citos rāmjos automātiski tiek pasludināts par nenormālu. Vecāki pelnījuši cieņu, ka cīnās par savu bērnu. Varbūt viņš dienās būs Latvijas Bils Geitss, Ričards Brensons, Einšteins, Vinstons Čērčils, H.K.Andersens utt. vai tikpatizcila personība, kā šie zināmie dislektiķi(pēc Latvijas mērauklas- debīliķi).

jautājums, vai maz zini kas par "kroplību" ir disleksija?.. Vai zini ka tā piemīt gan Ričardam Brensonam, gan Bredam Pitam?.. ja viņus vari nosaukt par kropļiem.. tad vairāk tādus kroplus cilvēkus mūsu atpalikušajā sabiedrībā... jo tikai cilvēks ar reāli zemu intelektu var citus apsaukāt un izturēties nicinoši...

Protams, visā nevar vainot skolotājus, jo viņi funkcionē tajā sistēmā, kas pastāv. Diemžēl tā ir totālas bezatbildības sistēma - labais cara tētiņš (IZM) un "atsaucīgie" ierēdņi kā Reigase, kas nozari vada jau vismaz 5 gadus, bet nu tie skolotāji, tie skolotāji... Reigase 5 gadu laikā katru reizi uz konkrētu vecāku jautājumu, ko darīt, lai palīdzētu bērnam, sniedz citu atbildi. Protams, tā nekad neietver kaut jel kādu darbības piedāvājumu un bērna interešu aizstāvību un skolu konsultēšanas no pašas IZM. IZM ierēdņi un vēl daudzi augstskolu pārstāvji ceļo no EU projekta un projektu, raksta ziņojumus starptautiskām institūcijā, ka Latvijā ar iekļaujošo izglītību viss ir teicamā kārībā, ka katrs skolēns ar spec, vajadzībām saņem palīdzību skolā (Eiropas Spec. Vajadzību mājas lapa, Latvijas info). Mudītes Reigases jau 2006.g. ziņojumā Eiropas Spec. Vajadzību Aģentūrai rakstīja, ka Latvijā zināšanu vērtēšana iekļaujošā izglītībā ir teicamā līmenī - ir mehānismi, ir kritēriji, visi visu zin, visi laimīgi. Tajā pašā gadā sākumskola "Valodiņa" valsts pārvaldes darbos nepieļāva papildus laiku 2 zēniem ar disleksiju - ne Reigase, ne viens cits IZM, ISEC, IVI vai RD IJSD speciālists neatbalstīja to, kas jau ir noteikts šīs skolas programmā un par kuras realizāciju skolas pedagogi saņem papildus samaksu. Pašreiz IZM realizē ES sruktūrfondu projektus par desmitiem milj. latu - par sociālo risku mazināšanu jauniešiem izglītībā (7,6 milj Ls tuvāko gadu laikā,m mērķa grupa 10 000 jauniešu), atkal skolotāju apmācību, konsultatīvo centru izveidi novados utml. Tikai jautājums jau paliek - ko visa šī naudas "apgūšana"mainīs konkrētā bērna līmenī? Kas būs tas viņa ieguvums un labums, ja jau tagad IZM ir par "tālu" un "gudru", lai paceltu telefona klausuli un pastāstītu vienam vienaldzīgam / nezinošam skolas direktoram, kas un kā ir jādara, ja klasē sēž viens skolēns ar lasīšanas traucējumiem. Un pēc satisikas, viņš tāds tur nav viens - vismaz 10% skolēnu ir lasīšanas grūtības. Neticiet specializētajām skolām -tās ir skolēnu debilizācijas institūcijas - tur bērnam piešķir 3 gadus vienā klasē, bet neizstrādā pat lasītapmācības programmu. Bērni ir pārauguši savu vecumu, bet pamatprasmēs jau tāpat daudziem nekas nemainās, jo skola ar tām vnk nesrādā. Skola ar savu programmu vecākus nekad neiepazīstina. Šīs skolas nav publicējušas nevienu grāmatu vai metodisko ieteikumu, kurā tas parāda, ka tām tiešām ir kaut kāda kompetence lasītapmācībā. Skolotājiem pieejams daudz info par disleksiju un jebkurām citām vajadzībām, bet nevienam atzinumam skolā nav nekāda svara, tam nav jāseko rīcības plānam - nav noteikta atbildība, kas izstrādā un koordinē bērna individuālo plānu, cik ilgā laikā no problēmas konstatēšanas tam jānotiek, utt . Un visa šī darba koordinācija nav viena skolotāja uzdevums; tas ir jādara skolas administrācijai. Pat ja skolā ir logopēds, tas, ko zina viņš, zina tikai viņš - viņam nav nekāda ietekme uz citu skolotāju darbu. Cik ir skolas administrāciju, kas izstrādā individuālas apmācības rekomendācijas karam bērnam ar kādu akadēmisku grūtību vai speciālām vajadzībām? Es zinu par 2, viena no tām privātskola. Tāpat daudz kas no speciālistu piedāvāta ir nelietderīgs skolēnam - ja bērnam ir slikta lasītprasme, viņam nevajag psihologa piedāvāto smilšu terapiju, bet gan metakogniīvās prasmes, kā labāk mācīties, kā sadzīvot ar savu disleksiju. Es personiski lūdzu valsts ped. med. komisijas vadītāju iejaukties rakstā minētā puiša gadījumā un konsultēt skolu. S. Ozoliņa teica - nē, mēs to nedarām, tas ir vecāku ziņā. Komisija, kurai it kā ir kompetence, raksta papīrus, kuri nevienam nav saistoši - skola var atzinumu ņemt vērā, var arī neņemt, seku nav. IZM un PMK uzskata, ka tam tā jābūt, ka rakstā minētā situācija ir normāla lieta. Lai nāk Inspekcija un analizē, bet tad jau ir par vēlu - bērnam vajag kvalitatīvu izglītību šeit un tagad. Īsta problēma ir IZM darbinieku totālā dubultmorāle - cita retorika katram klausītājam: kamēr vien var "atšaudīties" ar pastāstiem par nākotnē izmantojamo lielo naudu (be ne par sasniegumiem par jau izdarīto) un vnk melot, kāpēc gan kaut uzsākt sarīt pēc būtības?

Skolotāj, LR likumi visiem bērniem paredz vienādas tiesības uz izglītību - jā, ja kādam vajag vairāk laika, lai iemācīties lasīt, viņam tas ir jānodrošina. Iespējams, ka šis kas zēns / meitene jums būs pirmie pareizi atbildēt uz visiem jautājumiem par tekstu, vai būs labākie matemātikā, vai būs labākie sabiedriskās dzīves organizatori klasē. Kur jums skolotājas darba līgumā ir atrunāts, kuri bērni jums ir gana labi, un kuri ne, lai ar viņiem strādātu? Ar cik ir OK (absolūtos skaitļos?, procentuāli?) nestrādāt un sāk viņus saukt par jums un skolai nepiemērotiem? Pēc kādiem kritērijiem jūs veicat šo atlasi un dalījumu?

skaidri redzama cilvēku, tostarp pedagogu mazā informētība par disleksiju un citiem mācību traucējumiem. pat tagad, rakstot šo vārdu logā, tas netiek atpazīts un pasvītrojas sarkans!!! Nedrīkstam vainot bērnus vai citkārt to vecākus, ka kaut kas nav iemācīts. Disleksija nav saistīta ar bērna intelekta līmeni, bet gan spēju savirknēt burtus, citēju: "vislielākos sarežģījumus sagādā teksta strukturēšana".

Izšķirošais ir laba lasītapmācība, ko nodrošina skola, jo daudziem cilvēkiem ar disleksijas riska faktoriem no dzimšanas, tā neattīstās - laba, specifiska, intensīva apmācība paveic savu. Tas ir briesmīgs Latvijas Izglītības un sab-as stereotips, ka lasītprasme ir saistīta tikai ar bērna cenšanos un ģimeni. Lasīšana nav dabīga prasme un tai nav sasitības ar intelektu; mēs taču nesagaidām, ka tenisu spēlēt iemācīsimies tikai augot / kļūstot vecākiem. Lai spēlētu tenisu, tas ir apzināti jāmācās spēlēt. Tāpat ir ar lasīšanu. Neviens vecāks nav kompetentāks kā skolotāji, jo skolotāji (it kā) saprot visu lasīšanas procesu kopumā uz zina, kur tajā rodas problēmas.

Bet norādīt vecākiem, ka bērnam ir problēmas un nepieciešama īpaša apmācība, gabals nokritīs? Neviens jau nesaka, ka skolotājam, kam jau tāpat, spriežot pēc stāstiem, ir jākalpo ar par psihologu, psihoterapeitu, jāizglīto puritānisku vecāku audzēkņi par miesīgām lietām..., būtu jāspēj mācīt jebkuri skolēni, taču uzgriezt muguru...., vai ,vēl trakāk, ņemt un izrunāties...

Uzbraucieni skolotājiem te ir pilnīgi nevietā. Skolotājam jāmāca visa klase ar 20-30 bērniem pēc stingri noteiktas programmas. Viņam nav nekādu iespēju nodarboties ar vienu īpatni pēc citas programmas, ar īpašām metodēm. Tad ir jāveido speciālas klases bērniem ar disleksiju, kur strādā īpaši sagatavoti skolotāji.

Visticamāk, jūsu jaunajam cilvēkam bija disgrāfija - nespēja pierakstīt. Ir arī diskalkulija - nespēja orientēties skaitļos. Bērnu ar mācību grūtībām ir daudz, mūsu likums paredz asistentu, tikai budžets tam diemžēl nav piešķirts. Daudziem vienkārši neder mūsu skolās piedāvātā mācību metode - izlasam, pierakstam, atgremojam. Kopumā ņemot, mūsu izglītības sistēma drīz piedzīvos moderno "zemāko punktu", jo mācību metodes vairs neatbilst.... Turaties, vecāki! Ticiet, ka Jūsu bērni ir īpaši un tā arī būs, galvenais - palīdzēt tiem atrast talantu un to izkopt!

pa piemēru tāda neliela novirze, ka cilvēks neatšķir nevienu no radniecības pakāpēm. Viņam ir jāiemācās atšķirt brāļa sievu no vecmāmiņas māsas kaut kādā citādā veidā. Es nesaprotu, kā var cilvēku uz ielas atpazīt pēc fotogrāfijām vai uzstāšanās TV, ja nu vienīgi kādus pāris aktierus. Skolā no galvas mācēju jebkuru formulu matemātikā, bet nevarēju saprast kur tās ir liekamas, jo uzdevumus nespēju izrēķināt. Vinnēju olimpiādes pavisam citā priekšmetā utt. Katrs sev var atrast piemērotu nepilnību no ideāla. Pie mums joprojām ir grūtības ar pedagoģiskā darba metodiku. Salīdzinot ar Eiropu.

Pazīstu jaunu cilvēku, kurš nesen ieguva ķīmijas doktora grādu, dabūja ļoti labu apmaksātu darbu un ir ārkārtīgi inteliģents. Liels mans pārsteigums bija, kad viņš ar lielām pūlēm, līdzi runājot, un šķībi un greizi uz lapiņas rakstīja savu adresi. Izrādās, ka viņš bija dislektiķis.Pirms tam to īsti nebiju pamanījusi, lai gan reizēm pārsteidza drukas kļūdu daudzums e-pastos. Bet to norakstīju uz steigu. Darbā viņš ir ārkārtīgi cienīts savas gudrības un asā prāta dēļ. Pilnīgi normāls, lielisks cilvēks. Iedomājos, ka viņš arī kādu dienu bija kā Aivars... par laimi citā valstī, kur viņu neuzskatīja par slimu un kur viņš varēja mācīties normāla skolā un augstskolā. Varbūt vecākiem vajadzētu domāt par steidzamu emigrāciju?? Eiropa ir vaļā un arī bērniem durvis nebūtu aizvērtas Latvijas izglītības vakuuma un skolotāju aprobežotībā un slinkumā. Protams, tas prasītu pūles, tomēr bērnu nākotnes vārdā tas diemžēl šķiet saprātīgi...

klau.. nu zinaat kas ir disleksija un zinaat ka taada ir un ar ko taa aptuveni atshkjiras no visa paareejaa jau nav nekaada rakjeshzinaatne :) ai ai.. nabaga skolotaajam buutu jaazin kaut kas vairaak par atbildeem uzdevumu graamatas aizmuguree.. tad ta pasaules gals

Protams, ka nav tā labākā izglītības sistēma Latvijā, taču nebūt ne tā sliktākā (pagaidām, kamēr Eiropa kopā ar pāšmāju politiķiem nav galīgi sabeiguši), bet tas taču nav iemesls vienu atsevišķu gadījumu vispārināt tādā līmenī. Droši vien, ka vajadzīgas kādas īpašas programmas dažādiem neikdienišķiem bērniem, bet nevar taču prasīt no skolotāja neiespējamo - viss atkarīgs no skolotāja pieredzes, ne tikai izglītības.