Taču vārda "mazs" definīcija nepārtraukti mainās: pirms dažiem mēnešiem
mazs nozīmēja Īslandi, tad tas nozīmēja Īriju, un tagad tas nozīmē
Lielbritāniju. Banku krīzes sekas prasa domāt ne vien par
vispiemērotāko banku likumdošanas formu, bet arī par pienācīgo valsts
lielumu.
Kas ir vislabākais?
Neskaidrība par vislabāko banku sistēmas modeli ir pastāvējusi vienmēr, un vienmēr ir bijusi sacensība starp dažādiem banku darbību regulējošo noteikumu veidiem. No vienas puses, tā ir ideja, kas noteica banku darbību ilgā ASV vēstures periodā, — ka bankām jābūt tuvu riskiem, kuri tām jānovērtē. Šī ideja izkristalizējās no Endrū Džeksona titāniskās cīņas ar Nikolasu Bridlu un Savienoto Valstu Otro banku. Populisms tika pretstatīts finansistiem, un populisms uzvarēja. Tā rezultātā lielākajai daļai ASV XIX gadsimta banku nebija filiāļu un to darbība aprobežojās ar vienu štatu.
Alternatīva pieeja bija raksturīga Kanādai, kura, pateicoties drošas britu pārvaldes saknēm, daudz mazāk baidījās no politiskās centralizācijas un bija gatava paciest visu valsti aptverošu banku sistēmu. Kanādas vērienīgā banku sistēma sadalīja risku plašāk, un tai veicās labāk finanšu panikas epizodēs gan 1907.gadā, gan no 1929. līdz 1933.gadam.
Lielāku banku princips ir pievilcīgs galvenokārt divējādi. Pirmkārt, tas sola efektīvāku riska pārvaldi, jo lielās bankas ir mazāk pakļautas viena tipa klientiem (pretēji ASV lauku apvidu bankām, kuras cieta, kad cieta amerikāņu fermeri). Otrkārt, tas daudz efektīvāk piemērojas ilgtermiņa stratēģiskai domāšanai par nacionālās vai pat starptautiskās ekonomikas vispārējo virzienu.
Taču lielākas bankas nonāk nepatikšanās, kad abi šie principi tiek sajaukti. Lielākas bankas ideja sasniedza savu augstāko punktu kontinentālajā Eiropā, it īpaši Vācijā, kuras lielā banku sistēma izveidojās no tirdzniecības finansēšanas un XIX gadsimta beigās izvērtās rūpniecības finansēšanā.
Tajā laikā valstis ar lielu interesi raudzījās uz citur izstrādātajiem finanšu modeļiem. Pēc 1907.gada panikas ASV Kongress sasauca Nacionālo monetāro komisiju, kuras visinteresantākais un pievilcīgākais potenciālais modelis ASV vajadzībām bija vācu tipa universālās bankas, kuras tika imitētas Krievijā, Japānā, Itālijā un Ēģiptē. 1931.gadā pat Lielbritānijai jau bija grūti pretoties vācu modelim. Arī tā veica oficiālu izvērtējumu, nodibinot Makmilana komiteju, lai uzklausītu pierādījumus tam, cik slikti britu bankas kalpoja britu rūpniecībai un kā vācu modelis daudz labāk pārvērta ietaupījumus rūpniecības finansējumā.
Lielā depresija darīja galu šiem imitācijas uzplūdiem, kur šķita triumfējam universālā banka. Nelaimīgas sakritības dēļ Makmilana komiteja sniedza savu ziņojumu 1931.gada 13.jūlijā — dienā, kad sabruka Vācijas visdinamiskākā universālā banka Darmstädter Bank.
Superbanka
Tomēr līdz XX gadsimta deviņdesmitajiem gadiem atkal bija nākusi modē citu banku darbības modeļu imitēšana. Finanšu impēriju veidošana kļuva par XX gadsimta beigu globalizācijas dzinējspēku. Konkurences sacensība izvērtās abpus Atlantijas okeānam un — mazākā mērā — Klusā okeāna reģionā.
Potenciāli plašā Eiropas kapitāla tirgus pakāpeniskā integrācija un pārrobežu banku izveidošanās apvienošanās rezultātā radīja iespaidu, ka top jauna Eiropas superbanku suga. Japāna līdzīgi reaģēja uz savu banku krīzi, izveidojot ļoti lielas apvienotas institūcijas, bet ASV atcēla lielu daļu depresijas laika likumu, kas ierobežoja banku darbību.
Visbeidzot pēc Meksikas 1994.—1995.gada peso krīzes un 1997.—1998.gada Āzijas finanšu krīzes ASV eksportēja savu jauno banku darbības modeli uz augošajām ekonomikām. Spānijas un ASV bankas dziļi iespiedās Latīņamerikā.
Vilinājums bija stratēģiskā redzējuma iespēja, ko visskaidrāk saskatīja un īstenoja Roberts Rubins vispirms kā Klintona administrācijas finanšu ministrs un pēc tam kā konsultants jaunajā milzīgajā ASV banku grupā Citigroup, kas izveidojās pēc 1998.gada apvienošanās.
Taču jaunajām superbankām bija iedzimta ievainojamība, ko radīja to darījumu milzīgā dažādība un sarežģītība. Jau labu laiku pirms paaugstināta riska hipotekāro kredītu problēmas rašanās Citigroup darbību iedragāja tās biržas mākleri Londonā, kuri mēģināja manipulēt Eiropas valdības parādzīmju tirgu, un Tokijas mākleri.
Transnacionālai ražošanas korporācijai ir daudz vienkāršāk īstenot kontroli, lai nodrošinātu produkcijas kvalitāti. Turpretim kompānijā, kura veic finanšu starpnieka funkcijas, miljoniem lēmumu tiek pieņemts neatkarīgi, un to sekas var būt pietiekami nopietnas, lai apdraudētu visu firmu.
Kad stratēģija cieš neveiksmi, sākas savstarpēji apvainojumi. Tradicionālās vidēja lieluma valstis nevar atļauties stratēģisku redzējumu savām bankām. Taču pat Amerikas Savienotajām Valstīm doma par pasauli, kuru satur kopā Citigroup biznesa plāns, vienkārši ir pārāk dārga. Pastāv draudi, ka, cenšoties nacionalizēt bankas pēc finanšu krīzes, valdības uzskatīs par savu pienākumu īstenot stratēģijas.
Stratēģiskais redzējums par banku kā valsts vai visas pasaules ekonomiskā likteņa veidotāju ir tikpat kļūdains kā centrālās ekonomiskās plānošanas ideja. Šajā ziņā 2007.—2009.gads ir kapitālistiskais ekvivalents komunisma nāvei 1989.—1991.gadā.
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate