Bezbērnu valsts

   Proti, runa ir par plānu bez ģimenes valsts pabalsta atstāt aptuveni 300 000 bērnu, kas pēc Dienas aprēķiniem ļautu ietaupīt 22 miljonus latu. Pavisam cinisks šis plāns nav, ir iecere šo pabalstu divkāršā apmērā maksāt tikai trūcīgām ģimenēm, taču stāsts nav par to, cik un kurš saņems, bet gan par valsts atttieksmi pret bērniem un vecākiem, kas tos rada.Pabalsts ir astoņi lati, un var jau teikt, ka, iespējams, daudziem no šādas niecības nav ne silts, ne auksts, taču, pirmkārt, tomēr arī astoņi lati ir nauda, un otrkārt, ar šo mazumiņu valsts izrāda kaut sīku, bet tomēr uzmanību. Atņemot šo pabalstu, skaidrāka signāla vairs nevar būt – bērnus mums nevajag, valstij nospļauties, un gala rezultātā šāds budžetisks reveranss var izrādīties ļoti bīstams Latvijas nākotnei, un viennozīmīgi tas nav 22 miljonu vērts. Ķīnas Tautas republikā vai Indijā šādas spēles vēl varētu spēlēt, taču ne jau Latvijā, kur demogrāfiskie rādītāji ir vieni no kritiskākajiem visā Eiropā, un laikā, kad demogrāfi mūs šausmina ar skaitļiem, ka pēc 100 gadiem mūsu būs vairs tikai 300 tūkstoši. Un nav jau tā, ka Latvijas politiķi to nezina, nav pamanījuši vai nesaprot, valdību veidojošās Vienotības programmā pat solīta vesela valsts politika – "trešais bērns", taču kā valsts iedomājas prasīt trešo, ja tā nespēj gādīgi "apčubināt" pat pirmos divus. Skaidrs, ka astoņi latu nebūs izšķiroši, laist vai nelaist pasaulē bērnus, un, iespējams, turīgākiem vecākiem būtu jāparedz iespēja atteikties no šī pabalsta par labu trūcīgākām ģimenēm, taču valdībai jāsaprot – šeit nav runa par cipariem, bet par emocionālo fonu, ko dod valsts. Valdības darbības deklarācijai ir grezns mērķis: "nacionālajai izaugsmei un vienotībai", bet, der paturēt prātā, lai to realizētu, vajag arī nāciju.