Bezmaksas juridiskā palīdzība — vai valstij ekonomiski izdevīga?

Diemžēl šis modelis ir radījis virkni problēmu kā pakalpojumu saņēmējiem, tā arī pašiem sniedzējiem. Kas tad sniedz bezmaksas juridisko palīdzību? Savā ziņā tie ir labas gribas advokāti, kas labprātīgi piekrīt savu laiku un darbu ieguldīt lietās, par kurām viņi saņem krietni vien zemāku atalgojumu. Un tieši šis apstāklis rada problēmas advokatūras pakalpojumu tirgū un liek domāt par šī risinājuma efektivitāti. Reāli tas notiek tā, ka valsts nosaka tieslietās zinošu speciālistu loku, kuri brīvprātīgi piesakās sniegt palīdzību. Juridiskās palīdzības administrācija, kas 2006.gadā tika izveidota ar mērķi izlemt jautājumus par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu administratīvajās lietās, civillietās un krimināllietās (cietušajiem), slēdz līgumu ar advokātiem par palīdzības sniegšanu. Taču šis līgums neparedz, ka palīdzība ir jāsniedz obligāti, turklāt to jebkurā brīdī var lauzt. Kopš 2005.gada oktobra līdz 2007.gada novembrim — divu gadu laikā — līgumus noslēguši 105 zvērināti advokāti vai viņu palīgi. Ir aprēķināts — lai valsts patiešām garantētu bezmaksas aizstāvību tikai krimināllietās vien, līgumi būtu jānoslēdz vismaz ar 200—250 advokātiem! Teorētiski šis skaitlis būtu nodrošināms, jo pašlaik Latvijā ir 863 zvērinātu advokātu un 205 zvērinātu advokātu palīgi. Taču problēmu rada ne jau advokātu slinkums vai nevēlēšanās palīdzēt mazturīgajiem, bet gan atalgojuma jautājums. Advokātu nevēlēšanos iesaistīties žēlsirdīgajā bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanas darbā labi ilustrē skaitļi: par katru apmaksai saņemto juridiskās palīdzības paziņojumu valsts vidēji maksā nepilnus 29 latus; advokāts iesācējs par to pašu darbu un iztērēto laiku privātpraksē saņem 100 latu vairāk, savukārt pieredzējis advokāts — vismaz 200—300 latu. Turklāt par telpām, sakaru līdzekļiem, transportu, kancelejas piederumiem un citām darbam nepieciešamajām lietām advokātam jāmaksā no saviem personīgajiem līdzekļiem. Ir tikai pašsaprotami, kādēļ advokāti nevēlas slēgt līgumus ar JPA, jo ne jau tādēļ advokāts ilgos studiju gadus buras cauri likumu krājumiem, cenšoties tos apgūt, lai vēlāk atteiktos no savam darbam un zināšanām atbilstoša atalgojuma. Otrs problēmu loks veidojas ap advokātiem, kas valsts garantētajā samaksā saskata vieglu un stabilu peļņu. Jo diemžēl ne visi advokāti, kas piekrīt sniegt bezmaksas juridisko palīdzību, to dara godprātīgi un kvalitatīvi. Advokātam valsts maksā par konkrētām stundām, ko viņš velta vienai lietai, un ne vienmēr šis apmaksātais laiks atbilst darbam, kas reāli jāiegulda lietas izpētē. Rezultāts ir klientu neapmierinātība un pamazām grūstoša advokatūras reputācija. Treškārt, ir novērojama zināma puvuma smaka pašu advokātu pulciņā. Grūtupgeita ir tikai viens no piemēriem, kas pierādīja, ka pašu advokātu vidū nav vienotu standartu un ētikas normas kalpo tikai kā fasāde namam, kuram patiesībā nepieciešams kapitālais remonts. Un, ja reiz pašu mājās valda haoss un neiecietība vienam pret otru, vai varam sagaidīt konstruktīvu sadarbību vai situācijas risinājumu piedāvājumu no advokātu puses? Visļaunākais ir tas, ka nav pat iespējams pateikt, vai valsts iztērētā nauda ir izlietota efektīvi un kāda ir atdeve. Lielā mērā tas noticis tādēļ, ka, pirms tika ieviesta bezmaksas juridiskā palīdzība, nebija izpētīta tirgus situācija, respektīvi, cik cilvēkiem būs nepieciešama šāda palīdzība, cik advokātu ir gatavi to sniegt un ar kādiem nosacījumiem, kāda ir juridisko pakalpojumu tirgus cena. Taču viens ir skaidrs — kamēr šajā bezmaksas juridiskās palīdzības jomā būs neapmierinātās puses, tikmēr mēs nevaram runāt par vienlīdzīgām tiesībām visiem. Nav jau runa tikai par neapmierinātajiem klientiem, bet arī advokātiem, kas tiek šķiroti labajos un sliktajos, nemaz neiedziļinoties, kādēļ situācija ir tāda, kāda tā ir. Citas valstis ir atradušas modeļus un pratušas tos ieviest, garantējot bezmaksas juridisko palīdzību maznodrošinātajiem un adekvātu atalgojumu advokātiem. Vien jācer, ka arī Latvija pēc iespējas ātrāk pievienosies šo laimīgo valstu saimei.