“Tas, kas ir jāsaprot, ka valsts izvēlējās veidu, kuru varēja realizēt visātrāk. Protams, ka valsts tanī brīdī to varēja izdarīt tikai vienošanās procesā ar īpašniekiem, kuri uzstāja uz noteikta apjoma prasībām no savas puses. Svarīgākā lieta, kuru mēģinām aizmirst, ka valsts no sākuma izvēlējās ceļu vienoties kopā ar valsts īpašniekiem kā partneriem,” viņš uzsvēra.
Uz jautājumu, vai valstij ir cerības atgūt visu Parex bankas glābšanā ieguldīto naudu, M.Bičevskis atbildēja: “Aizdotu naudu nevar salīdzināt ar ieguldītu naudu. Šīs lietas nekad nedrīkst sajaukt. Tieši tāpat kā nedrīkst sajaukt situāciju, kāda bija 2008.gada rudenī pret situāciju, kāda ir šobrīd.” Viņš klāstīja, ka 2008.gada oktobrī, kad sākās finanšu krīze, neviens nevarēja prognozēt, ka krīze būs tik dziļa un smaga. Nedrīkstot aizmirst arī to, ka Parex neesot vainojams pie lielā budžeta deficīta. ”Parex neietekmē ekonomikas kritumu, kas sākās pagājušajā gadā. Igauņiem un lietuviešiem nav Parex, bet ir tikpat liels ekonomikas kritums,” sacīja M.Bičevskis.
Viņš norādīja, ka valdība nekad nav vēlējusies nodarboties ar banku biznesu, bet, pārņemot Parex banku, valdība izšķīrusies starp vienu no trim “ārkārtīgi svarīgām stratēģijām" – nedarīt neko, kas novestu pie daudz smagākām sekām, pārņemt banku vai to nacionalizēt.