Bičkovičs atkārtoti Maizīti virzīs, ja būs pārliecināts par Saeimas atbalstu

Alkatīgie šakāļi un mazais vīriņš no ventiņiem vāc naudiņu, lai atkal sapirktu ,,pret"

Bičkovičš kārtējo reizi blefo . Vajag atcerēties kura partija viņu virzija un kuras partijas tagad balsoja aizsklātā abalsojumā pret Maizīti . Negodīgs ir Bičkovičš . Maizītis nav vēlams oligarhiem un arī pašam Bičkovičam ir ieteikums nevirzīt Maizīti .Nedod Dievs ja tiks virzīts Guļāns . Tad gan būs mafija ......

Nost ar bičkoviču, jo viņš varētu būt saistīts ar to kokaīna kontrobandu. Cik man zināms viņš pats arī lieto!

Viens otru virza un pārbauda.Labs tandēms.Biča ir tik pat līdzīgs latvietim, kā jebkurš ķinietis.

Varbut bickovicam varetu vel 100 gram snabi piedavat. Attela izskatas iereibis. Un kapec vina krievijas nacionalas krasas uz kaklu saites?

Pievienojiet advokātu sarakstu ar uzvārdiem.....

Prezidents. un bickovics ir Tautas Partijas iebiditie nekompetenti. vini tikai marionetas

GOU TU TAHU...J PLIZ

Interesanti, kā Bičkoviča kungs gūs pārliecību no melojošas Saeimas !?

Advokātu atbalsta biedrība pauž satraukumu par atsevišķu nevalstisku organizāciju un tām pietuvināto personu anarhistisko un demagoģisko reakciju uz Saeimas balsojumu par Jāņa Maizīša kandidatūru ģenerālprokurora amatam. Latvijas tauta īsteno savu suverēno varu saskaņā ar Satversmi, tajā skaitā ievēlot savus priekšstāvjus, un tiem nododot pilnvaras pieņemt likumus un ievēlēt valsts amatpersonas. Par klaju necieņu pret Satversmi uzskatāmas totalitārai sektai līdzīgas cilvēku saujiņas prasības ņemt vērā tikai viņu viedokli, visus citus viedokļus demonizējot, pielīdzinot korupcijai un tiesiskam nihilismam. Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un brīvās pasaules sastāvdaļa, bet vienlaikus tā ir suverēna valsts, un sabiedriskajām organizācijām, kas tieši vai netieši ir ārvalstu finansētas, jāzina sava vieta un jāatceras, ka tām Latvijā nepieder ne izšķirošais vārds jebkurā jautājumā, ne arī valsts vara. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir īstenojis savas likumā noteiktās tiesības. Latvijas Republikas Saeima ir īstenojusi savas Satversmē garantētās tiesības. Tikai Latvijas Republikas tauta drīzajās vēlēšanās ir tiesīga izvērtēt šo valsts amatpersonu rīcību, un, neapšaubāmi, to arī darīs. Mūsu tauta savā vēsturē piedzīvojusi tik daudz nebrīves un melu, ka pašlaik tai nav vajadzīga kārtējā propagandas kampaņa, demagoģiskās petīcijas, demonstrācijas, kas pārvēršas masu nekārtībās, vai kārtējais glābējs un vadonis. Šogad Latvija svin apaļu jubileju – neatkarības atjaunošanas divdesmito gadadienu, un zīmīgi, ka šogad aprit arī divdesmit gadu kopš 1990. gada 27. septembra, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu „Par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā”. Šī likuma mērķis un uzdevums bija radīt prokuratūru no PSRS neatkarīgā Latvijā. Zīmīgi arī, ka tieši šogad izbeidzas pilnvaras ģenerālprokuroram Jānim Maizītim. Ģenerālprokuratūras un ģenerālprokurora loma Latvijā nav viennozīmīga, jo Ģenerālprokuratūra un ģenerālprokurors paši aktīvi piedalās Latvijas politikā un ir dažādu intrigu un politisku manipulāciju virpulī. Šāds lietu stāvoklis neapšaubāmi rada virkni negatīvu seku gan pašiem prokuratūras darbiniekiem, gan Latvijas justīcijai un sabiedrībai kopumā, tādēļ būtu nepieciešama ļoti nopietna prokuratūras sistēmas reforma. Retrospekcija Kā zināms, 1918. gada 18. novembrī varu Latvijā pārņēma Tautas padome un Nacionālajā teātrī tika proklamēta Latvijas valsts. No pirmajām tās pastāvēšanas dienām tika veidota arī valsts tiesu sistēma. Jau nākamajā dienā pēc Latvijas valsts proklamēšanas, 1918. gada 19. novembrī, Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Ministru Kabinetā par tieslietu ministru uzaicināja zvērinātu advokātu Pēteri Juraševski un par viņa biedru zvērinātu advokātu Eduardu Strautnieku. Jaunais tieslietu ministrs kopā ar biedru E. Strautnieku aktīvi uzsāka neatkarīgas valsts tiesu sistēmas veidošanu. Rīgā praktizējošu advokātu apspriedēs tika izstrādāts Latvijas tiesu iekārtas projekts. Darba gaitā Tieslietu ministra P. Juraševska vadībā tapa Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību, ko Tautas Padome pieņēma 1918. gada 6. decembrī. Šī dokumenta pieņemšanas datums tiek uzskatīts par Latvijas tiesu dzimšanas dienu. No Rīgas advokātu apspriežu dalībnieku vidus tika iecelti jaunie tiesu un prokuratūras iestāžu darbinieki. Nolikumā tika noteikta prokuratūras uzbūve, paredzot, ka Senātā ietilpst virsprokurors ar biedriem, bet tiesu palātā un apgabaltiesā – prokurori ar biedriem. Prokurorus, tāpat kā tiesnešus, no Tieslietu ministra ieteiktajiem kandidātiem iecēla Pagaidu valdība, bet apstiprināja Tautas Padome. Par Latvijas pirmo prokuroru jāuzskata zvērināto advokātu Ernestu Grīnbergu, kuru tieslietu ministrs 1918. gada 5. decembrī iecēla par Rīgas apgabaltiesas prokurora vietas izpildītāju, bet 7. decembrī viņa iecelšanu akceptēja Pagaidu valdība. Par Tiesu palātas prokuroru iecēla Kārli Kvelbergu, bet par Senāta virsprokuroru Ministru kabinets 1919. gada 23. septembrī iecēla senatoru Voldemāru Zamuelu. Protams, iesākumā jaunā Latvijas valdība par pamatu ņēma prokuratūras sistēmu, kas darbojās lielvalstī – Krievijas impērijā. Taču jau 1924. gada Tiesu iekārtas likumā tika noteiktas demokrātiskai valstij atbilstošas prokuratūras funkcijas un pakļautība, tas ir, virsprokurori, prokurori un viņu biedri bija pakļauti Tieslietu ministram. Šāds solis bija pareizs un pamatots, kad brīvvalsts laikā prokuratūra bija Tieslietu ministrijas sastāvā, jo tas, kas derēja monarhiskai lielvalstij, nevarēja būt ilgstoši piemērots Latvijas situācijai. Jaunā Republika un tās tieslietu resora valdošās aprindas trīsdesmitajos gados labi saprata nepieciešamību attīstīt demokrātiskas un tiesiskas valsts institūtus, un, sākot ar 1930. gadu, virkne prokuratūras darbinieku tika nosūtīti uz Eiropas valstīm, lai apgūtu citu valstu pieredzi un iepazītu prokuratūru uzbūvi. Šo aktivitāšu rezultātā 1932. gadā tika izstrādātas tēzes prokuratūras reformai. Tēzēs bija norādīti prokuratūras reorganizācijas mērķi – strikti jānodala tiesas lemjošā un prokuratūras apsūdzības celšanas/vajāšanas funkcija, ar mērķi pasargāt abu institūciju uz savstarpējo neatkarību dibināto autoritāti. Likumsakarīgi, ka Latvijā bija vērojama nepārtraukta tendence nostiprināt prokuratūras vietu tiesu varas sistēmā, kā arī nepieciešamība prokurora statusu pēc iespējas tuvināt tiesneša statusam. Latvijas okupācijas gados prokuratūra, tāpat kā šodien, tika padarīta par „šķiru cīņas ieroci”. Ja līdz 1990. gadam prokuratūra bija spiesta vadīties no vienas valdošās komunistiskās partijas interesēm, tad šodien ir vērojams „progress”, jo prokuratūra var savus politiskos sabiedrotos izvēlēties pati un arīdzan aktīvi iesaistīties to interešu aizsardzībā. Taču demokrātijas apstākļos nekāda prokuratūras politizācija nav pieļaujama. Prokuratūrai jābūt tikai vienam dievam – Likumam. Deviņdesmitais gads Ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu sākās pakāpeniska pāreja no padomju varas institūcijām uz valsts pārvaldes aparātu, kas atbilstu 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversmes prasībām. Taču vairāk kā četru mēnešu laikā Augstākā Padome līdz jautājumam par prokuratūrām nebija tikusi. Kaut arī bija plānots likumu par prokuratūru nodot tautas apspriešanai, tas nebija izdarīts. Joprojām darbojās Latvijas PSR prokuratūra Valentīna Daukša vadībā. Saprotot, ka prokuratūras reformas brīdis strauji tuvojas, dienā kad Augstākās Padomes sesijā tiek izskatīts jaunais prokuratūras likuma projekts, 11. septembrī, LPSR prokurors V. Daukšis un viņa vietnieks A. Reinieks noslēdz līgumu ar OMON vadību par prokuratūras nama apsardzi. Prokuratūras ēku (tagad Francijas vēstniecību) apsargā līdz zobiem bruņota OMON vienība, kura kategoriski atsakās pakļauties iekšlietu ministra pavēlēm. No Maskavas – PSRS Ģenerālprokuratūras – ierodas ģenerālprokurora emisāri. Prokuratūras personālsastāvs šķeļas. LPSR prokurors V. Daukšis un viņa vietnieks A. Reinieks atsakās pakļauties Latvijas Republikas Augstākajai Padomei un paziņo, ka atzīst tikai PSRS Ģenerālprokuratūru. Viņa vietnieki Jānis Skrastiņš, A. Raups un E. Ziediņš atzīst neatkarīgās Latvijas varu. 24. septembrī V. Daukšis atsakās ierasties Augstākajā Padomē. Par Latvijas Republikas prokuratūras vadītāju tiek ievēlēts Jānis Skrastiņš. Lai pasvītrotu prokuratūras neatkarību no Maskavas, LR prokuratūra tiek nodēvēta par Ģenerālprokuratūru un tās prokurors par ģenerālprokuroru. Ar šo brīdi Latvijā darbojas divas prokuratūras – Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra ar J. Skrastiņu priekšgalā, uz kuriem no LPSR prokuratūras pārnāk 75 % darbinieku, un Latvijas PSR prokuratūra ar prokuroru V. Daukši un viņa vietnieku A. Reinieku priekšgalā. Darbinieki, kuri pārgājuši neatkarīgās Latvijas prokuratūrā, vecajā prokuratūras ēkā vairs netiek ielaisti. Jaundibinātajai Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai pagaidu mītni ierāda Iekšlietu ministrijas telpās, bet pēc zināma laika tās rīcībā tiek nodota Lauksaimniecības ministrijas ēka, pēdējai pārvietojoties uz augstceltni. Ģenerālprokuratūra Latvijas Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā pieņēma Neatkarības Deklarāciju un – likumsakarīgi – atkal sāka Latvijā klonēt federatīvās lielvalsts PSRS varas institūtus, lai nodrošinātu valstisku līdzvērtību ar PSRS. Nepārdomāti tika izdomāta Ģenerālprokuratūra un ģenerālprokurors, attiecīgi klonējot PSRS Ģenerālprokuratūras uzbūvi un funkcijas. Šodien, divdesmit gadus vēlāk, Ģenerālprokuratūras izveidi varam uzskatīt par politisku atbildi Maskavai 1990. un 1991. gados, nevis par reālu nepieciešamību Latvijas justīcijai ilgtermiņā, taču jaunie prokuratūras līderi jau ap 1994. gadu labi izgaršoja to rokās nonākušo varu. Latvijā tika atjaunoti visi pirmās Republikas varas institūti – Saeima, Ministru kabinets, tiesu sistēma, taču prokuratūra nemainīgi palika savā staļiniski – brežņeviskajā veidolā. To varētu raksturot tā – Latvijas Republika bija apkārt, bet sovjetisms bija iekšā. Atbilde, kādēļ tika reformētas visas varas jomas, izņemot prokuratūru, ir tāda – prokuratūras rokās nonāca tā saucamie čekas maisi. Saeimas deputāti līdz pat pēdējai Saeimai labi saprata šī ieroča draudīgo spēku un ļāva Ģenerālprokuratūrai dzīvot pēc saviem ieskatiem. Divdesmit gadi ir pietiekami ilgs termiņš, lai vecā paaudze aizietu un pie varas nāktu cilvēki, kuri nedrebētu, dzirdot vārdu – čeka. Šodien deputātu paaudze, kas atceras VDK, sāk aiziet, bet paradums rīkoties ar kompromatu kā politiskās šantāžas sviru, ir palicis Ģenerālprokuratūras gēnos. Kas būtu jādara? Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas 1990. gadā gandrīz visas valsts un pašvaldību iestādes tika reformētas atbilstoši demokrātiskas valsts prasībām. Tika atjaunoti pirmskara Latvijas varas institūti. Prokuratūra būtiskas reformas nepiedzīvoja. Tika veikti dažādi mēģinājumi reformēt tiesībsargājošās institūcijas, kuras veic nozieguma izmeklēšanas funkcijas, taču vēlamie rezultāti diemžēl nav sasniegti. Lai varētu manāmi uzlabot noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas rezultātus, kā arī likumu ievērošanas nodrošināšanu pirmstiesas kriminālprocesā, uzskatām par lietderīgu: 1. Izdalīt no prokuratūras funkcijām pirmstiesas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas funkciju un izmeklēšanas funkcijai atjaunot tiesu izmeklētāju institūtu pie apgabaltiesām, gan prokurorus, gan tiesu izmeklētājus iekļaujot apgabaltiesas sastāvā un uzraudzībā; 2. Kā galvenās prokuratūras funkcijas atstāt: – izmeklēšanas iestāžu un operatīvās darbības subjektu darba likumības uzraudzīšanu; – valsts apsūdzības uzturēšanu; – valsts un pašvaldības iestāžu likumu ievērošanas uzraudzību; – Satversmē deklarēto personu cilvēktiesību nodrošināšanas uzraudzību. Šāda prokuratūras sistēmas reforma nodrošinātu gan likuma ievērošanas un uzraudzības, gan arī pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes uzlabošanu un likvidētu interešu konfliktu prokuratūras darbā starp pirmstiesas izmeklēšanu un likumības uzraudzību pirmstiesas izmeklēšanas procesā. Arī LR Ģenerālprokuratūras birokrātiskā aparāta eksistencei, īpaši jau ekonomiskās krīzes apstākļos, nav pamatotas motivācijas. Pēc prokuratūras reformas, atjaunojot tiesu izmeklētāju institūtu pie apgabaltiesām, visas līdzšinējās prokuratūras funkcijas pilnā mērā spētu nodrošināt tiesu apgabalu (novadu) prokuratūra. Ievērojamos finansiālos līdzekļus, kurus ietaupītu, likvidējot ģenerālprokuratūras birokrātisko aparātu, varētu izlietot, palielinot prokuroru un tiesu izmeklētāju skaitu apgabalos un paaugstinot amatalgu to darbiniekiem, tādējādi reāli uzlabojot gan darba apstākļus, gan nodrošinot iespējas paaugstināt darbinieku profesionālo kvalifikāciju. Atgriešanās pie Latvijas brīvvalsts prokuratūras sistēmas būtu atgriešanās uz demokrātijas ceļa, kuru gājušas pasaules progresīvās un attīstītās valstis, kamēr Latvija atradās totalitārajā nebrīvē. Mūsdienu demokrātijas apstākļos nav pieļaujama situācija, kad likumību uzraugošās institūcijas vadītājs ir faktiski politiska, bet politiski bezatbildīga amatpersona. Nepieciešams novērst politiskās tirgošanās un korupcijas riskus prokuratūras darbībā, lai nodrošinātu ilgtspējīgas demokrātijas attīstību Latvijas Republikā, caurspīdīgumu prokuratūras darbībā, efektīvu tiesiskuma un cilvēktiesību aizsardzības sistēmu, tiesu kontroli pār pirmstiesas kriminālprocesiem. Latvijas sabiedrība sen ir pelnījusi nopietnus uzlabojumus tieslietu, iekšlietu un prokuratūras iestāžu sistēmā, lai katrs cilvēks ikdienā justos tiesiski aizsargāts gan no noziedzības, gan no valsts amatpersonu patvaļas. Advokātu atbalsta biedrība aicina katru, kas uzskata, ka viņa liktenis ir Latvijas liktenis, respektēt un sargāt mūsu valsts konstitucionālo iekārtu, kā arī pieprasa respektēt Satversmi, valsts suverenitāti un tiesiskumu, nepieļaut spiediena izdarīšanu uz likumdevēju un tiesu varu un, negaidot Saeimas vēlēšanas, uzsākt sen nobriedušās un nepieciešamās reformas prokuratūrā.

monta [email protected] 11:39 | 21.04.2010. Kā Maizītis vērtē Ģenerālprokuratūras tā sauktās atklātās vēstules uzspiešanu prokuroriem un piespiedu parakstīšanu. Tos, kas vēl nebija savu parakstu uzlikuši, telefoniski apciemoja departamenta virsprokurore R.Āboliņa ar "siltiem" ieteikumiem atbalstīt Maizīti. 20.aprīlī tika atsūtīta viena versija, 21.aprīļa rītā jau nākamā, uzlabotā "atklātās vēstules" versija... Ja ģenerālprokurors savu mērķu sasniegšanai jau pat sācis manipulēt ar saviem padotajiem, tad tiešām sāk likties, ka īsti "tīra" šī lieta nav.

Kaut kāds bērnudārzs...vienreiz jau pateica nē....

Zatler padzen SAEIMU.

Kad nelēkā pēc alkatīgo šakāļu stabules, tad arī sāk pagātne nepatikt?

He, he... Bez Maizīša un Bičkoviča Latvijā nav neviena normāla jurista. Viņi ir Latvijas alfa un omega. Ja jau Latvijā ar tiesiskumu ir bardaks, tad arī Maizītis nav bijis uzdevumu augstumos. Pilnīga idiotu tauta. Jāizraksta kāds no aizrobežām? Kautgan arī Bičkoviča izcelsme ir visai miglaina.