1. Jāņem vērā partiju un politiķu solījumi un programmas.
Ne atsevišķu politiķu, ne viņu partiju programmas nākotnē nenozīmēs neko. To apliecina arī pieredze un, kas vēl svarīgāk, fakts, ka nākotne nav kaut kāda abstrakta problēma, bet īstenība, kas pagaidām mums nevienam nav zināma. Solījumi ir abstrakta runāšana par lietām, par kurām mums nav ne zināšanu, ne kontroles, tāpēc nav vērts tos ņemt vērā.
2. Starp kandidātiem jāatrod politiskais glābējs vai veiksminieks.
Tādu nav. Reti kad kādā valstī uzrodas šāds pārāks cilvēks. Šai jomā visi ir ierindnieki, un nedrīkstam starp viņiem meklēt pilnības vai uzticēties it kā varoņiem, kas pārāki par citiem.
3. Var notikt brīnumi ekonomikā, administrācijā vai korupcijas mazināšanā.
Tas notikt nevar, jo tie ir ļoti sarežģīti, daudzslāņaini un laikietilpīgi procesi. Ja tie vispār tiks veiksmīgi risināti, tad just to varēs tikai pēc ilgāka laika.
4. Cilvēks, kas tapis bagāts, vairs nezags, bet strādās valsts labā.
Nevienam cilvēkam nekad un nevienā zemē nav pieticis ņemt, lai negribētos vēl. Ja kādam valsts darbs bijis personīgajam labumam, tad tas tā būs arī turpmāk - nekas mainīties tajā nevar. Tāpat kā ar alkoholiķi - viņš tā vienkārši un pēkšņi nesāk nedzert.
5. Stingrs un kategorisks cilvēks ir labs valsts vadītājs.
Tas tā varbūt ir karā un cīņas laukā, bet ne sadzīvē un valstī. Tāds raksturs nekad neaizstāvēs citu tiesības, demokrātijas vērtības, administrācijas caurspīdīgumu, neaizsargātu cilvēku intereses vai viedokļu dažādību. Pie šā piederas arī pārpratums par valsti kā uzņēmumu. Valsti kā uzņēmumu vadīt nav iespējams.
6. Cilvēki, kuru ģimenes valoda ir krievu, vācu, angļu vai zviedru, vēlēsies aizstāvēt latviešu kultūru.
Cilvēki, kuru mātes valoda nav latviešu valoda, noteikti var būt Latvijas patrioti un tiesību sargi, bet ne tās kultūras vērtību un valodas patrioti. Sirds valoda, mātes valoda vienmēr ir tuvāka par jebkuru citu, kas tiek runāta. No šādiem cilvēkiem varam sagaidīt labvēlību un atbalstu, bet ne vairāk.
7. Bagāts cilvēks var saprast neaizsargāto problēmas un vajadzības.
Tas ir praktiski neiespējami. Pārtikuši cilvēki ar labām algām, nerunājot nemaz par miljonāriem, nevar saprast, kā dzīvo cilvēki, kam jādzīvo ar 100 vai 200 latiem mēnesī.
Šīs ir tikai dažas no ilūzijām, kas mulsina ceļā pie vēlēšanu urnām. Pareizs lēmums, pirmkārt, ir piedalīšanās jeb šāda lēmuma darīšana. Otrkārt, darāms tas ir ar vienīgo atbilstīgo ieroci, kas katram ir - ar veselo saprātu. Tas nozīmē negaidīt brīnumus, bet skatīties, ko konkrētais cilvēks jau ir veicis. Tā ir vienīgā mēraukla, kas kaut cik ļauj prognozēt turpmāko.