Taču vēl pirms pusgada par Ceturto maiju nedomāja neviens. Klusēja tie, kam ir vara, klusēja nevalstiskie, klusēja mediji. Līdz gadadienai bija palicis kritiski maz laika. Atceros, ka piecpadsmito gadadienu mēs sākām gatavot krietni agrāk. Galvenokārt Inteliģences apvienības un LTF deputātu kluba spēkiem.
Kopā ar lietuviešiem un igauņiem izveidojām grāmatu "Baltijas brīvības ceļš" latviešu, angļu un krievu valodā, sarīkojām plašu starptautisku konferenci un izstādi. Arī atmiņā šie mēneši palikuši kā trīs Baltijas tautu labas sadarbības laiks.
Draudi, ka uz divdesmito gadadienu neko tādu nepaveiksim, bija pilnīgi reāli. Turklāt krīze, bezdarbs, vēlēšanu tuvums. Sabiedrībā noskaņojums depresīvs. Neticība parlamentam, neticība partijām, neticība visam. Krievija mums līdzās aktualizēja 9.maiju, dodot mājienu, ka Baltijas valstu līderi būs tur gaidīti viesi.
Klusums un vienaldzība pret Ceturto maiju tobrīd griezīgi rezonēja ar situāciju Latvijā pirms divdesmit gadiem, kad izšķīrās - būt vai nebūt neatkarībai.
Neatkarības un brīvības forums. 1989.gada 5.augustā Pionieru pils (tagadējā Valsts prezidenta pilī) Sarkanajā zāle sanāca Dome un nolēma sasaukt LTF otro kongresu. Tas bija it kā kārtējais kongress. Taču ārkārtēja bija jaunā LTF Programma un Statūti.
Kongresa delegātiem nācās izdarīt radikālu izvēli – lemt par neatkarīgu, par brīvu un demokrātisku Latviju ārpus PSRS.
Daudz ir spriests par to, kāpēc Tautas fronte nelēma to visu dibināšanas kongresā. Domāju, ka toreiz tam nebija gatava ne sabiedrība, nedz arī fronte. Īstenībā frontes vēl nebija. Turklāt sabiedrībā vēl mājoja Gorbačova pārbūves ilūzijas. Kā to vērtē daži Rietumu speciālisti, lielvalstis tobrīd vēl nespēja atbrīvoties no "status quo šovinisma" - centieniem saglabāt Otrā pasaules kara noslēguma robežas. Savukārt Padomju Savienība bija gatava brīvības idejas samalt varas dzirnās. Taču ātri pagāja vētrainais tautfrontiešu gads, kur katra minūte līdzinājās stundai.
Darba intensitāte milzīga, pārvērtību dinamika ārkārtēja. Kādā no dienasgrāmatām Škapars raksta: "Rit ārkārtīgi spriegas dienas. Notikumi mainās ar notikumiem. Psiholoģiski uztvert to visu ir neiespējami. Liekas, ka kaut kas jauns un neparasts bija šodien. Nepārspējams. Bet rītdien tam uzklājas virsū vēl kaut kas neparastāks, un agrākais jau grimst pagātnē. Nākas strādāt uz nolietošanās un spēku izsīkuma robežas. Taču ir vēl kāds milzīgs iekšējais impulss, kas palīdz savākt visas garīgās enerģijas paliekas un darboties."
Dome apstiprināja Programmas un Statūtu projekta sagatavošanas komisiju. Tajā bija plaši pārstāvēti dažādie politiskie virzieni. Man nācās uzņemties komisijas priekšsēdētāja nastu. Jauno programmas projektu izstrādājām Vidzemē. Netālu no Madonas, gleznainā Kaķīšu (tagad Viešūru) ezera krastā atradās mežsaimnieku pansionāts. Pāri ezeram dižais Gaiziņš mūs iedvesmoja lieliem darbiem.
Latvijas Tautas frontes otrais kongress notika 7. un 8.oktobrī. Tās bija karstu debašu, asu pretrunu un krasu pavērsienu dienas. Strīdi nereti balansēja uz šķelšanās robežas. Domstarpības bija ne vien par gala mērķi, bet arī par cīņas un darbības stratēģiskiem virzieniem.
Galu galā jauno dokumentu pieņēma un tas kļuva par programmatisko pamatu visām demokrātisko spēku un neatkarības kustībām. Programmas ievadā pateikts tieši, ka "PSRS impēriskās politikas rezultātā Latvija neatkarību zaudēja… Tāpēc tieši atmoda ir cīņa par Latvijas atdzimšanu un valstiskās neatkarības atjaunošanu".
LTF otrā programma ir dokuments par neatkarīgās Latvijas pamatvērtībām, par sabiedriski politisko un ekonomisko sistēmu, par demokrātiju, brīvību un cilvēktiesībām… Neatkarīgās Latvijas politiskās sistēmas pamats ir parlamentāra, demokrātiska republika…, kuras augstākā vērtība būtu brīva personība… sabiedrība, kura vienlīdz atraisītu visu pilsoņu personīgo iniciatīvu un vairotu uzņēmību.
LTF otrajā kongresā pieņemtās programmas stratēģiskais mērķis - brīva, neatkarīga, demokrātiska Latvija – bija cieši saistīts ar metodēm un līdzekļiem, ejot uz to. Programmā teikts: "... savā darbībā LTF lieto humānas, nevardarbīgas, demokrātiskas formas un metodes."
Personas brīvības un humānisma problēmām Škapars bija pievērsies arī savā apcerē "Latvijas suverenitāte un 31.maija aicinājums", kas uzrakstīta īsi pirms otrā kongresa - 1989.gada jūlijā. 1
"Totalitārisms un monoideoloģija ir iznīcinājusi suverēnu personību. Tā vairoja cilvēkā bailes, skaudību, neticību sev, agresivitāti un nežēlību. Pagātne uzliek zīmogu arī mūsu kustībai. Taču būtu traģiski, ja cietsirdība un zemā cilvēciskā kultūra kļūtu par centrējošo spēku neatkarīgajā Latvijā... Vai nākamajā Latvijā valdīs patvaļa, cietsirdīga diktatūra ar cietumiem un jaunām deportācijām vai pretējais – tā būs demokrātiska, humāna, taisnīga, tiesiska valsts,- tas ir atkarīgs no mūsu politiskās cīņas rakstura, taktikas, platformas, no politiskās cīņas metodēm. Cietsirdība, vardarbība, iznīcināšana, graušana var vairot vienīgi nežēlību, alkas nogalināt un iznīcināt. Ja ieliksim tādus pamatus, tāda būs arī nākamā Latvija." 2
LTF otrā programma noteica divus savas darbības stratēģiskos virzienus:
1. Nevardarbīgas pretošanās metodes, kas izpaudās tiešās demokrātijas akcijās un citās aktivitātēs (referendumi, tautas sapulces, mītiņi, demonstrācijas, barikādes, parakstu vākšana, konfrontējoša publicitāte medijos);
2. Demokrātiskais, parlamentārais ceļš uz neatkarību.
Mēs nebijām vieni. Mūsu spēks bija Baltijas vienotībā. To sajuta ik brīdi visi trīs – latvieši, lietuvieši, igauņi. Bet 1989.bija izšķirošs. Maija vidū Tallinā notika vērienīgs Latvijas, Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas "Sajūdis" saiets – Baltijas asambleja, kas izstrādāja vienotu attieksmi pret toreiz visakūtākajām problēmām. Asamblejā piedalījās arī PSRS Tautas deputātu kongresa Baltijas deputāti, kuri 26.marta vēlēšanās tika ievēlēti ar Tautas frontes atbalstu. Piebildīšu, ka no visiem Baltijas deputātiem tādu bija 80%. Turklāt seši no Latvijas deputātiem bija LTF Valdes locekļi. Baltijas asambleja izveidoja Baltijas padomi, kas turpmāk koordinēja brīvības un neatkarības cīņas akcijas. Jau pēc dažiem mēnešiem 23.augustā notika leģendārais "Baltijas ceļš". Trīs Baltijas tautu uzdrīkstēšanās, sakļāvība un vēriens pārsteidza pasauli un satrauca Maskavu. Par pēdējo liecina PSKP Centrālās komitejas 26.augusta draudīgais paziņojums un ASV prezidenta Buša "draudzīgais" brīdinājums atturēties no spēka lietošanas.
Baltija tajā laikā bija PSRS un Rietumeiropas demokrātisko spēku avangardā. Taču brīvības un neatkarības "rēgs" toreiz klīda arī pa citām PSRS republikām, klīda pa visu Austrumeiropu. Sabruka Berlīnes mūris, plašumā gāja kustība par abu Vāciju apvienošanos, pieņēmās spēkā demokrātiskās kustības un krita totalitārie režīmi Varšavas pakta valstīs.
Tautas frontes un cita veida demokrātiskās apvienības tika dibinātas Gruzijā, Armēnijā, Ukrainā, Baltkrievijā. Arī Maskavā, Ļeņingradā un tālajā Vladivostokā. Pat Gorbačova dzimtajā novadā Stavropolē demokrātiskā inteliģence prasīja patstāvību.
Brieda pretrunas arī varas augstākajā ešelonā – Padomju Savienības Tautas deputātu kongresā. Baltijas, Krievijas un Ukrainas demokrātiem sadarbojoties kongresā radās Starpreģionālā deputātu grupa, kurā iekļāvās vairāk nekā 400 deputātu. To vadīja četri līdzpriekšsēdētāji – Boriss Jeļcins, Andrejs Saharovs, Jurijs Afanasjevs, Gavrils Popovs. Arī Tartu universitātes profesors Viktors Palms.3
Viens no vēsturiskiem Baltijas deputātu tautfrontiešu un Reģionālās grupas nopelniem bija komisijas izveidošana Molotova-Ribentropa pakta izvērtēšanai un atzīšanai par spēkā neesošu. Komisiju vadīja PSKP CK politbiroja loceklis Aleksandrs Jakovļevs.
Civilizētā pasaulē viņu dēvēja par "pārbūves arhitektu" - tā Marina Kostaņecka.4
1989.gada rudens jau vēstīja, ka plaisas impērijā un tās varas virsotnē aizdarīt ar "tekošo remontu" vairs nebūs iespējams. Arī ticība, ka te ko līdzēs reformas no augšas un Gorbačova pārbūve, dramatiski zuda. Tajā rudenī pravietiskus vārdus teica TDK deputāts un vēlākais Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins. Atrodoties Amerikā, viņš paziņoja, ka Padomju Savienībā "patlaban ir visdziļākā krīze ekonomikā, sociālajā sfērā, ekoloģijā, partijā un sabiedrībā. Tuvākā pusgada, vēlākais gada laikā izšķirsies, vai Gorbačovs spēs noturēties pie varas." 5
Ceļš uz Ceturto maiju. LTF otrais kongress 1989.gada oktobrī lika programmatiskus pamatus valstiskās neatkarības atgūšanai, demokrātiskai parlamentārai republikai, vienpartijas monopola atcelšanai, vairākpartijas sistēmas izveidei. Turklāt, pretstatā centralizētai varai un vienas partijas monoideoloģijai, tā pieteica jaunu, rietumniecisku vērtību sistēmu – humānu, demokrātisku, uz perspektīvu orientētu. Šinī ziņā otrā programma savu aktualitāti nav zaudējusi.
Pusgads no otrā kongresa līdz Ceturtajam maijam bija neparasti spriega darba pārblīvs. Kompartijas Centrālā komiteja jau 10.decembrī bija nolikusi vietējo padomju, bet 18.martā - Augstākās padomes vēlēšanas.
Jau dažas dienas pēc kongresa 10.oktobrī sākās kandidātu izvirzīšana, bet pēc mēneša - vēlēšanu kampaņa. Tautas fronte pirmo pieredzi bija guvusi pavasarī, kad nācās vēlēt PSRS Tautas deputātu kongresu. Taču tagadējie mērogi un darbības raksturs bija atšķirīgs. Vietējās padomēs bija jāievēl 14 586 deputāti. No tautfrontiešiem tas prasīja ārkārtēju pašatdevi un upurēšanos. To vispamatīgāk no mums visiem ir aprakstījusi Sandra Kalniete savā grāmatā "Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza".
Vietējo padomju vēlēšanās LTF programmatisko ideju propagandu medijos vajadzēja apvienot ar konkrētu darbu pagastos un pilsētās, atsaukties uz ikviena cilvēka ikdienas rūpi un sāpi. Taču tautas atbalsts mums tajā laikā palīdzēja vienmēr un tajos rajonos, kur bija spēcīgas frontes nodaļas, uzvara bija pārliecinoša. Arī pārējos rajonos LTF guva nopietnus panākumus. Pat Liepājā un Jelgavā tautfrontiešu atbalstītie deputāti guva ievērojamu vairākumu. Grūtāk gāja Rīgā, bet Daugavpilī mēs zaudējām.
Tautas frontes panākumiem vietējās vēlēšanās bija tālejoša nozīme. Tā bija "mazā suverenitāte", kas daļā teritorijas atgūta. Tas bija labs starta laukums nākamajam posmam – Augstākās padomes vēlēšanām. Spēcīgs balsts visā tālākajā brīvības un neatkarības cīņu procesā. Īpaši Janvāra barikāžu un Augusta puča kritiskajās dienās. Tautfrontniecisko vietējo padomju sakāpinātās patstāvības dziņas tolaik bija spēcīgs pretsvars vienas otras institūcijas tendencei centralizēt valsts varu neatkarīgajā Latvijā.
Izšķirošās politiskās batālijas noritēja 1990.gada pirmajos mēnešos. Augstākās padomes vēlēšanas principiāli atšķīrās no visām iepriekšējām padomju vēlēšanām. Arī no tagadējām neatkarīgajā Latvijā. Tie vairs nebija kārtējie mēģinājumi salabot vai pārbūvēt veco. Vēlēšanas nozīmēja sabiedriski politiskās un ekonomiskās sistēmas maiņu. Kompartijas varas un ideoloģijas monopola atcelšanu.
Taču LTF izvēle – neatkarība ārpus PSRS, turklāt demokrātiskā, parlamentārā ceļā – izslēdza pusceļa risinājumus. Augstākās padomes vēlēšanās mums vajadzēja uzvarēt. Turklāt pārliecinoši, ar kvalificētu divu trešdaļu vairākumu. No 201 mandāta LTF bija jāiegūst 134.
Latvijas neatkarības būt vai nebūt dilemma bija substanciālas dabas problēma gan tautfrontiešiem, gan neatkarības pretiniekiem. Tautas fronte Augstākās varas vēlēšanām bija uzsākusi gatavoties jau astoņdesmit devītā gada vidū. Mums nācās izdarīt "nevardarbīgu spiedienu", lai vecā vara kaut cik demokratizētu vēlēšanu likumu, sakārtotu vēlēšanu apgabalus, nokomplektētu vēlēšanu komisijas u.c. Vajadzēja aktivizēt LTF nodaļas, sagatavot aģitkolektīvus, nokomplektēt vēlēšanu centru un vēlēšanu koordinatorus rajonos. Pēc vietējo padomju vēlēšanām decembrī un janvārī tautfrontieši uzsāka deputātu izraudzīšanu nākamajai Augstākai padomei. Ap šo laiku arī "uzsprāga" ne vien konkurences kaislības, bet arī antagoniskas batālijas starp politiskajiem strāvojumiem.
Tautas frontes galējais pretinieks bija kompartijas konservatīvais spārns un Interfronte. Latvijā bija pietiekami blīvs patstāvīgo emisāru tīkls. Izteikts Interfrontes patrons bija LKP CK otrais sekretārs Soboļevs. Arī Interfrontes faktiskais dibinātājs un vadītājs Lopatins bija šim mērķim ieradies no Maskavas. Taču viņi nebija vienīgie. Latvijas ekonomikā noteicošo vietu ieņēma Vissavienības pakļautības lielie uzņēmumi, kas šeit baudīja eksteritoriālas tiesības. Te atradās Baltijas kara apgabala pavēlniecība, Baltijas dzelzceļa vadība, militāri rūpnieciskais komplekss un vairākus desmitus tūkstošus liels armijas kontingents. Rīgā, Daugavpilī un vairākās citās urbanizētajās pilsētās – pateicīgs elektorāts. Šinī ziņā Latvija bija vājākais Baltijas posms.
Taču priekšvēlēšanu temperatūru ievērojami karsēja arī liberalkomunistu, padomju un saimniecisko struktūru funkcionāri, kurus biedēja pārmaiņu "rēgs". Īpaši nikni pret tautfrontiešu "uzkundzēšanos" uzstājās Alberta Kaula dibinātā un vadītā Lauksaimnieku savienība.
Februāra sākumā tautfrontiešus pārsteidza pirmsvēlēšanu savienība "Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku". Aicinājumu apstiprināja 21 paraksts. Toreizējā izpratnē – sabiedrībā pazīstamu un ievērojamu personu paraksti. Šokēja Gorbunova, skaidrību viesa Ķezbera paraksti. Gorbunovs bija Tautas frontes atbalstāmo kandidātu sarakstā.
LLS un savienību "Par Latvijas valsti..." detaliskāk raksturoju tāpēc, ka to pretdarbību mēs izjutām vēlēšanu apgabalos lauku rajonos. Taču mūsu redzamo, vēl jo vairāk neredzamo pretinieku politiskais spektrs bija visai plašs. Arī to mērķi dažādi. Vieni šķēla fronti, citi loloja cerības veidot ko līdzīgu, vēl citi aktīvi boikotēja vēlēšanas.
"Tomēr konsolidācijas pamats LTF tika atrasts – tā ir kopīgā vēlēšanu platforma, kas pilnībā balstās uz LTF II kongresa Programmu" - tā toreiz situāciju vērtēja LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Godmanis. Tālāk viņš turpina: "Veidojot sarakstu, LTF vadījās no absolūtas decentralizācijas..." Kandidātu izraudzīšanu un apspriešanu mēs sākām no apakšas. Ar LTF nodaļām un vietējām padomēm. Īpaši svarīgs mums bija lauku elektorāts. Katrā lauku rajonā pamatos bija trīs vēlēšanu apgabali. Divos deputātu kandidātus izvirzīja Tautas frontes nodaļa. Trešo kandidātu izraudzījās vēlēšanu centrs no LTF Domes locekļiem, LNNK, VAK un citām sabiedriskajām organizācijām. Taču arī šos no Rīgas ieteiktos pēc pamatīgas vētīšanas kopējam sarakstam virzīja LTF nodaļa un vietējā padome.
Tikai pēc ilgstošām un pacietīgām debatēm, saskaņošanām un vienošanās procedūrām 13.janvārī varēja sasaukt LTF Domes sēdi, kur kopējo sarakstu apstiprināja. Organizatoru iecietība, tolerance, gatavība debatēt un iekļaut sarakstos atšķirīgi domājošus, deva iespēju izveidot plaša spektra deputātu sarakstus.
Viens karalaukā... Oficiālā vēlēšanu kampaņa sākās 18.februārī. Taču cīņas azarts, ko uzkurināja pašvaldību vēlēšanas, tā arī vairs nenorima. Tautas fronte pirmā nopublicēja atbalstāmo deputātu kandidātu sarakstu. Galu galā arī Interfronte un kompartijas konservatīvais spārns bija spiests publicēt savējo. Ar atsevišķu sarakstu nāca arī LLS.
Par Atmodas gadiem tagadējais pragmatiķis mēdz ironizēt – mītiņu un sapulču laiks. Jā, mītiņi bija grandiozi. Tādus Latvija līdz tam nebija piedzīvojusi un diezin vai šajā simtgadē pieredzēs. Taču mītiņi un sapulces bija tikai daļiņa no milzu darba, kas tautfrontiešiem bija jāveic. Atbilstoši vēlēšanu likumam Latvija tika sadalīta 201 vienmandāta apgabalā. Lai lēmums par neatkarību pārliecinātu Rietumus un spiestu ar to rēķināties Austrumus, mums bija nepieciešams kvalificēts divu trešdaļu vairākums. Tas nozīmēja, ka jāuzvar 134.apgabalos. Lai šādu mērķi sasniegtu, nācās strādāt "melnās miesās".
Turklāt darbs bija konkrēts, lietišķs. Absolūti virzīts uz mērķi. Lai cilvēki atnāktu, lai nobalsotu nācās uzrunāt, aģitēt, pārliecināt ikvienu un katru. Nedaudz detalizētāk raksturošu Limbažu rajona 146.vēlēšanu apgabalu, kur man pretī bija LLS izvirzītais kandidāts. Viņš arī kompartijas rajona komitejas biroja loceklis.
Taču Limbažos bija arī viena no spēcīgākajām LTF nodaļām.Vēlēšanu iznākumu izšķīra sadarbība starp demokrātiskajiem spēkiem. Par sev labvēlīgu iznākumu varu būt pateicīgs tautfrontieša līdzdalībai visās aktivitātēs. Tā bija būtiska. Vieni gāja pa mājām, aģitēja un palīdzēja cilvēkiem viņu grūtībās, citi dežūrēja vēlēšanu iecirkņos, vēl citi – balsu skaitīšanas komisijās. Veiksmīgs bija arī LTF līdzpriekšsēdētāju – Valtera Piebalga, Jāzepa Višķera un Ingus Kalna – tandēms.
Taču vienmandāta apgabalā pamatslodze, bet atbildība it īpaši gūlās uz deputātu kandidātu pašu. Tikšanās ar iedzīvotājiem, atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, vēlētāju sapulces un debates ar konkurentu, publikācijas. Manu situāciju apgrūtināja vēl arī tas, ka tolaik biju LTF Domes Valdes priekšsēdētājs un man nācās nest savu daļu atbildības par fronti kopumā. Liktenis paironizēja par mani arī tādējādi, ka pirms gada Kauls bija pieaicinājis mani izstrādāt LLS dibināšanas dokumentus, bet tagad viņš visniknāk uzbruka man un citiem LTF vadītājiem.
Tomēr īpašas grūtības bija tiem tautfrontiešiem, kuri kandidēja Rīgā, Daugavpilī un vairākās citās urbanizētajās pilsētās. Tur nācās cīnīties par katru ielu, katru namu, katru dzīvokli un tā iemītniekiem. Katra deputāta lietišķībai, kompetencei, orientācijai valstī un konkrētajā vidē, spējai pārliecināt individuāli un plašāku auditoriju vajadzēja būt augstai. Taču tas būtu atsevišķs stāsts.
Katrs atsevišķi un visi kopā. LTF kandidāta būt vai nebūt deputātam izšķīrās vēlēšanu apgabala aktivitātēs. Taču kopklimata veidotājs, neatkarības kustības jumts un vienotājs bija Latvijas Tautas fronte. LTF humānās, demokrātiskās idejas.
"Latvijas neatkarības ideja vienīgi tad iegūs spēku, modinās no letarģijas, vienos, saliedēs, cels kājās simttūkstošus, ja neatkarīgā Latvija vērs gaišāku, humānāku, sociāli laimīgāku pasauli nekā līdzšinējā. Atraisīs cilvēku pašdarbību, privāto iniciatīvu, vairos uzņēmību. Ja neatkarīgā Latvija būs demokrātiska republika, ja tajā valdīs likums, brīvība… līdztiesība... Taču pats galvenais, ja Latvijas suverenitāte balstīsies uz veselīgu ekonomiku, kas nodrošinās visiem tās pilsoņiem cilvēku cienīgu iztiku," tā Jānis Škapars.
Tajos mēnešos LTF bija savā apogejā. Tā apvienoja vairāk nekā divsimt tūkstošus, bija izveidojusi spēcīgas nodaļas un nodaļu apvienības visā valstī. Programmatiskie vēlējumi – neatkarīga, brīva un demokrātiska Latvija – fascinēja un konsolidēja sabiedrību. Tautas frontes zīmols bija gluži kā talismans, kas daudzviet palīdzēja mūsu atbalstītajiem deputātu kandidātiem cīņā ar pārspēku.
Taču mums nācās iegūt maksimālo no iespējamā. Vēl vairāk. Mums nācās brist tolaik vēl paprāvajā vēlētāju "purvā", pārliecināt, atgādināt tiem, kuri vēl grima neziņā un neizlēmībā. Strādāt nācās pāri iespēju robežām. Jā, vēlēšanu priekšdarbus mēs bijām veikuši savlaicīgi. Mums bija spēcīgs vēlēšanu centrs, ko vadīja Māris Steins, Guntis Beņķis un Pērs Sterniņš. Mums bija talantīgi vēlēšanu koordinatori visos rajonos. Mums bija tautas saziedoti līdzekļi, lai veidotu reklāmas, palīdzētu deputātu kandidātiem un LTF nodaļām. Mums bija aktieru, mūziķu un citu radošo atbalsts kampaņā.
Taču vienreizēji augstais mērķis – brīvība un neatkarība – nepieļāva šaubas un pusrisinājumus. Pat simtdaļu neizdarītā. Valde, vēlēšanu centrs, visi un ikviens strādāja ar neparastu pašatdevi. Pāri spēkiem. Īpaši Dainis Īvāns. Viņš bija ne vien LTF priekšsēdētājs. Viņš bija kustības simbols un tribūns. Cilvēki Dainim ticēja. Tajās dienās viņš bija visur, kur gāja grūti. Runāja, rakstīja, pārliecināja.
Lielākas šaubas izraisīja Rīga, Daugavpils un dažas citas urbanizētās pilsētas. LTF valde nolēma vēlēšanu priekšvakarā 17.martā sarīkot tautas manifestāciju ar moto "Daugav’s abas malas mūžam nesadalās". Grandiozu. Vairākus simttūkstošus lielu. Tā, lai nogrand Rīga. Mākslinieciskais vadītājs bija Valdis Lūriņš. Muzikālo pusi un darbu ar koriem pārzināja Edgars Račevskis. Man nācās atbildēt par manifestāciju kopumā. Kā tas frontē jo bieži mēdza būt, smago organizatorisko nastu mēs uzkrāvām Sandrai Kalnietei.
Viņa par šo pēdējo pirmsvēlēšanu akordu saka skaistus vārdus: "Manifestācijas scenārijs un darbojošos "personāžu" lomu sadale ir propagandas mākslas darbs. Tas pilnīgākais. Tāds vienīgi iespējamais, jo nekad vairs nebūs tāda PRIEKŠVAKARA pirms TĀS DIENAS… tik nozīmīga mērķa lieluma."
Jezga ap Ceturto maiju. Vēl jau bija Vislatvijas pašvaldību deputātu saiets 23.aprīlī; vēl bija atkārtotas vēlēšanas vairākos apgabalos; vēl – darbs pie neatkarības deklarācijas un Tautas frontes frakcijas veidošanās. Taču manas apceres mērķis bija cits – tuvojoties lielajai jubilejai, aktualizēt Ceturto maiju kā trešās atmodas augstāko vērtību.
Vēl pirms pusgada ap Ceturto maiju valdīja kapa klusums. Klusēja tie, kam vara, klusēja nevalstiskie, klusēja mediji. Klusums mulsināja. Īpaši tāpēc, ka pirms divdesmit gadiem rudens mēnešos notika izšķirīgs pavērsiens cīņā par Latvijas brīvību un neatkarību ārpus PSRS.
Klusums bija visaptverošs. Tā vien šķita, ka citu kaislību virpuļos Ceturtais maijs nogrims nebūtībā. Pirmā sarosījās LTF deputātu kluba valde. Pēc viņu iniciatīvas Ministru kabinets 20.oktobrī izveidoja Ceturtā maija divdesmitgades rīcības komiteju pie Kultūras ministrijas. Taču vēlēšanu tuvums un ārkārtējās grūtības valstī diktēja nepieciešamību aicināt Valsts prezidentu uzņemties atbildību un pārraudzību par svētku sagatavošanu. Vēstuli Valdim Zatleram parakstīja tie Tautas frontes vadītāji, kuri pēc LTF otrā kongresa koordinēja neatkarības kustību. 6
Savu aicinājumu mēs motivējām ar Ceturtā maija nozīmīgumu – līdzvērtīgi 18.novembrim, tie ir augstākie valsts svētki. Turklāt Ceturtais maijs ir visas tautas izcīnīti svētki. Tāpēc vēstules autori vēlējās, lai to sagatavošana un norise būtu nostāk no partiju un politisko grupu kaislībām. Lai svētki nevis šķeltu, bet konsolidētu tautu. Vēstules rezultātā tika izveidota prezidenta vadīta Goda komiteja, kurā iekļāva visus tās autorus.
Prezidenta atsaucība bija vērā ņemama. Goda komitejā tika sapulcināti augstāko varas institūciju un sabiedrisko organizāciju vadītāji un pārstāvji. Taču birokrātiskā sistēma Latvijā ir kļuvusi smagnēja un savā rīcībā gausa. Neatkarības gados vairāk ir nostiprinājusies varas struktūru "suverenitāte" un ambīcijas, vāji izkopta savstarpējā tolerance un sadarbības kultūra. To visu vēl pastiprināja partejiskās intereses. Vēlēšanu tuvums.
Ceturtā maijs??? Šķiet, ka visi jautājumi tika noskaidroti pirms divdesmit gadiem. Taču jau pirmajā Rīcības komitejas sēdē mēs saņēmām aptaujas materiālus, kurā vairāki eksperti un pat svētku rīkotāji izsaka šaubas par Ceturto maiju. Kas tie par svētkiem? Vai nepietiek ar 18.novembri?
Diemžēl pie vainas ir arī līdzšinējā Ceturtā maija rīkošanas prakse, kur visos plānos tas bija sapludināts kopā ar Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, Darba svētkiem un turpat jau līdzās esošiem "dižākiem" notikumiem. Šajā svētku gūzmā ir pat grūti atskārst Ceturtā maija vēsturisko nozīmību.
Arī tālākais ceļš uz Ceturto maiju nebija gluds. Plānojot budžetu, Neatkarības diena bija piemirsusies. Paradoksāli, bet divdesmitgadi nācās finansēt no sadaļas – neparedzēti izdevumi. Dažam bažas radīja svinību vieta. Tauta tagad esot nīgra un nesavaldīga. Varbūt tautas saietu pārcelt uz Mežaparku. Pret to iebilda tautfrontieši. Ceturtais maijs taču dzima Daugavas krastmalā un pie Brīvības pieminekļa. Nu, tādā gadījumā tos varbūt "pasniegt" kā ģimenes svētkus.
Nepiemērots lietošanai ir līdzšinējais juridiskais nosaukums – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena. Turklāt tas izsaka vienīgi faktu, nevis būtību. Prezidents pēc mūsu ierosmes aicināja Ceturto maiju definēt kā Neatkarības atjaunošanas dienu.
Lai ierosmi atbalstītu, man gadījās būt Saeimas atbildīgajā komisijā. Tur atkal eksperti šaubās, vai Ceturtais maijs ir tā īstā diena. Faktisko neatkarību atjaunoja gadu vēlāk, bet Krievijas karaspēku izveda vēl pēc dažiem gadiem. Saku, ka ar 18.novembri bija tāpat. Turklāt Ceturtais maijs ir juridiski spēcīgāk nostiprināts. Nelīdzēja.
Manuprāt, tādi pavērsieni tautas un valsts dzīvē kā neatkarības atgūšana – tas nav kaut kas statisks ar robežstabu iezīmējams, arī juridiskās formulās ietverams. Tas ir unikāls process. Turklāt pēc pusgadsimta nebrīves arī brīvības ceļš bija garš un komplicēts. Taču Neatkarības deklarācijas pieņemšana ir krass pavērsiens un jauna kvalitāte turpmākajās neatkarības un brīvības cīņās. Saku, ka Ceturto maiju tauta sagaidīja ar gavilēm; ka Ceturtais maijs ir tautas un varas vienprātības visaugstākā virsotne visā Latvijas vēsturē; ka Ceturtais maijs ir brīvības un neatkarības simbols. Tās ir emocijas, sarunu noslēdza eksperti.
Pretrunu degpunktā nonāca arī svētku centrālais jautājums – svinīgā sēde Nacionālajā operā. Līdz šim pastāvēja formalizēta procedūra – Saeimas svinīgā sēde, priekšsēdētāju uzruna, vīna glāze, fotografēšanās, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. Taču Ceturtais maijs ir tautas un Tautas frontes ilgu mēnešu sūrā darbā gūtais. Ceturtā maija pēcpusdiena pirms divdesmit gadiem bija Latvijas tautas "zvaigžņu stunda". Nebija šaubu, ka divdesmitgades sakarā tradicionālie ietvari jālauž – svinībām jānorit tautā un ar tautu. Arī svinīgajā sēdē līdzvērtīgi esošajiem deputātiem piedalās LTF frakcijas deputāti, kuri balsoja par neatkarību. Vietējo padomju deputātu pārstāvji, kuri 1990.gada 21.aprīlī Vislatvijas pašvaldību deputātu saietā lēma: "neatkarībai būt".
Šķiet, Saeimas priekšsēdētājam vislielākās neērtības sagādā neatkarības cīņu dalībnieku klātesamība. Pēc viņa ieskatiem, Neatkarības atjaunošanas divdesmitgades svinīgajā sēdē teikt runu pienācās Gundaram Daudzem un Anatolijam Gorbunovam. Lai tā arī būtu. Taču jubileja ir atgādinājums par Trešās atmodas vērtībām un to aktualitāti. Par to vispārliecinošāk tagadējām paaudzēm varētu stāstīt Dainis Īvāns, toreizējais LTF priekšsēdētājs. Taču, piesaucot Satversmi, Kārtības rulli un līdzšinējās tradīcijas, šo priekšlikumu noraidīja. Turklāt kategoriskais tonis liecināja, ka Dainis uz tribīnes ir nevēlams. Vēlēšanu tuvums iedarbojās.
Saprotams ir Daiņa paziņojums – uz "svinīgo" neies, Ceturto maiju svinēs kā agrāk, kopā ar tautu pie Brīvības pieminekļa. Ar Daini solidarizējās viņa kolēģi tautfrontieši.
Brīvības un neatkarības simbols. Skeptiķiem, kuri redz Ceturto maiju šķeļam sabiedrību, es gribētu atgādināt 1989.gada rudeni, kad LTF izdarīja izvēli par neatkarīgu, brīvu un demokrātisku Latviju. Austrumeiropā un Padomju Savienībā tolaik valdīja dziļa krīze. Pārfrāzējot kāda mums visiem zināma klasiķa teikto, brieda situācija, kad augšas vairs nevarēja, bet apakšas negribēja dzīvot pa vecam. Savukārt nacionālās malienas, kas nebrīvi izjuta vissmagāk, pašas gribēja lemt kā turpmāk dzīvot.
Jeļcins bija pirmais "vētrasputns" valdošajā virsotnē, kas pasaulei pavēstīja par PSRS visaptverošo krīzi. Viņa vārdi piepildījās. Zīmīgi, kā viņš kļuva par Krievijas pirmo prezidentu. Arī tagadējais Krievijas prezidents atzīst sev par nepieņemamu "veco" padomju iekārtu. "Es piedzimu un uzaugu šajā valstī, padomju laikā ieguvu izglītību. Bet tā sabiedrība, tās ideoloģija un principi nav man tuvi… es nevēlētos pat uz brīdi atrasties tajos apstākļos."7
1989.gadā Latvijas brīvības un neatkarības aktivitātes noritēja unisonā ar Austrumeiropas un PSRS demokrātisko spēku centieniem. Arī vēlāk janvāra barikāžu dienās krievu demokrāti izgāja Maskavas ielās, lai aizstāvētu Baltiju. Humānās brīvības un demokrātijas idejas toreiz konsolidēja ļoti plašu Latvijas sabiedrību, ar tām solidarizējās brīvību mīlošie spēki visā pasaulē.
Ceturtais un Devītais maijs ir līdzās viens otram. Tāda ir vēstures ironija. Tā ir pagātnes nasta. Pagātnes lāsts, kas mūs naido un šķeļ arī šodien. Gribētos cerēt, ka Medvedeva teiktais ir pussolītis, lai šo lāstu noņemtu. Attiecībā uz Austrumeiropas tautām staļinisko nodarījumu atklāsme, kaut piesardzīga, tomēr jūtama.
Jubilejas izskaņa. Neapšaubāmi, ka neatkarības divdesmitgadi mēs sagaidīsim ievērojami grūtākā situācijā nekā iepriekšējo. Tāpēc Ceturtais maijs kļūst par tādu kā katalizatoru, kas izmet arī publiskajā telpā pavairāk sārņu. Arī šobrīd mediji apšauba visu. Nauda tiekot tērēta par lieku, svētku gatavotāji ne tie īstie, politiķiem svētki un atrašanās jubileju komitejās esot starta laukums iekļūšanai 10.Saeimā. Turklāt šogad vēlēšanas būšot "īpaši asiņainas". Šķiet, ka daļa mediju jau uzsākuši vēlēšanu maratonu, kaislību azartā pa ķipītim sārņu uzšļācot arī Ceturtajam maijam.
Elita Veidemane savā publikācijā " Politiskās pasakas uz 4.maija skatuves" ņēmās izplūkāt Valda Zatlera svētku pārraudzībai uzveidoto Goda komiteju. Gluži kā tautasdziesmā – pa vienai spalviņai.
"Esību Goda komitejā nodrošina nepārtrauktu pozitīvo reklāmu, kas tik nepieciešama dažādām partijām un to lokomotīvēm, drezīnām un ķerrām," – tā Veidemane. Stiprāk nepateiksi. Nudien, talantīgi! Arī es tūdaļ meklēju savu vietu. Lokomotīve? Tur nederu. Drezīnas – arī nē. Kā jau dārzkopis es sevi piesaku ķerru "cunftē". Lai notiek! Stumšu savu ķerru man atvēlētajā laikā.
Taču man ļoti gribētos distancēties no šīm partejiskām kaislībām. Tāpēc daru zināmu visiem, ka asiņu nealkstu, savējās dēļ iekļūšanas deputātos liet negrasos. Vēlēšanās nekandidēšu. Taču sarunās par Ceturto maiju es nespēju būt malā stāvētājs. Šī diena, tās priekšvēsture un turpmākais manā dzīvē ir ar ārkārtēju nozīmi. Vērtību vērtība, kas savu aktualitāti nav zaudējusi.
* Jānis Škapars bija LTF otrā kongresā pieņemtās Programmas projekta izstrādes komisijas vadītājs, bet pēc kongresa LTF Domes valdes priekšsēdētājs.
1 Jānis Škapars. "Latvijas suverenitāte un 31.maija aicinājums" Padomju Jaunatne, 1989.gada 4.augustā
2 Jānis Škapars. Tēzes ziņojumam LTF otrajam kongresam.
3 Juhans Āre, Maskava – draudi un cerības. "Baltijas brīvības ceļš", Rīga, Zelta grauds, 2005.
4 Marina Kostaņecka, "Ziemassvētku kaujas Maskavā", turpat
5 Jeļcins iekaro Ameriku, Atmoda, 1989.gada 18.septembrī.
6 Dainis Īvāns un Ivars Godmanis, LTF priekšsēdētājs un vietnieks, Jānis Škapars, Sandra Kalniete, Jānis Dinēvičs un Jānis Kinna, LTF Domes valdes priekšsēdētājs un priekšsedētāja vietnieki, Sarmīte Ēlerte, LTF Informācijas centra vadītāja.
7 Laikraksts "Diena", 2010.gada 26.februārī