Tomēr nākamajā dienā to noskatījos. Ne jau tāpēc, ka interesētos par partijām vai dueļiem. Man interesantas šķiet abas dāmas, kam liktenis lēmis duelēties. Gan Sarmīti Ēlerti, gan Helēnu Demakovu pazīstu vismaz gadus divdesmit. Abas ir tikpat kā viena gadagājuma. Abām sākotnējā ir filoloģiskā izglītība, pēc vārda kabatā nav jāmeklējas. Vēlāk viena pievērsās kinokritikai, otra ņēmās kritizēt tā saukto vizuālo mākslu. Bet, ja cilvēkam ir kritiskās domāšanas tieksme, tad, gribi vai negribi, no mākslas kritizēšanas, kas tāda ņemšanās ar ēnām vien ir, gribas ķerties pie ēnu metēju - cilvēku - apceres, pie sabiedrisko notikumu kritikas, pie politikas.
Sarmīte un Helēna tagad ir politiķes. Televīzijas raidījumā, kur abas iespēju robežās kaut ko pateica par Latvijas izglītības lietām, labi varēja saskatīt, kas viņas šķir.
Liekas, ka diezgan droši var apgalvot, ka mēdz būt ideju cilvēki un dzīves cilvēki. Turklāt runa nav par viņsaules dzīves idejām, bet gan par tādām, kas tepat pa zemes virsu staigā. Pieņemts, ka idejas ir svarīgas, ka to dēļ - nu, piemēram, dzimtenes, tautas u.tml. - ir jācieš mokas, varbūt pat jābūt gatavam mirt. Kas tā dara, ir varonis. Kas lavierē, tas nicināms. Ap ideju cilvēkiem virmo nereti tāda kā atsvešinātības, vēsuma, jā, zināmas augstprātības gaisotne.
Tie otrie, tie dzīves cilvēki par idejām neko daudz nebēdā. Varbūt dzīves cilvēku pasaules izjūta ir pat tāda, ka tajā vieta atrodas tikai taustāmiem, priekšmetiskiem darbiem un veidoliem?
To labi atklāja Sarmīte, skaidrojot savu attieksmi pret Tautas partiju. Viņas vadītais laikraksts atbalstījis minēto partiju un tās vadītāju, praktisko zemes cilvēku Andri Šķēli tikmēr, kamēr tautpartijiešu valdība «cīnījusies» par Latvijas iestāšanos ES un NATO. Tātad politiskā darbošanās ir laba, kamēr tā vērsta uz abstrakciju, uz ideju valstību, uz utopiju.
Dzīves cilvēkiem, un tāda noteikti ir Helēna, ES vai NATO, vai jelkas cits tikpat mākslīgi uzkonstruēts nozīmē nevis mērķi, bet ietvaru, kurā varbūt mainās nosacījumi, bet ne pamatuzstādījums: reālas darbības materiālajā pasaulē.
Izejot uz politiskās skatuves, jebkurš atklāti paziņo pilsētai un pasaulei, ka ir egoists. Ideju cilvēks pasaka, ka zina, kurp pārējiem jāiet, un ka viņam ir tiesības šos pārējos dzīt gaišās nākotnes virzienā, ja vajadzīgs, tad arī ar pātagu.
Tāpēc dzīves cilvēka egoisms ir citāds. Tas ir pragmatisks: jā, pasaule ir bēdu leja, kosmoss ir naidīgs, laimes zemi sasniegt neizdosies nekad, bet es gribu iemācīt savus tuvākos vismaz ķepuroties. Tā ir ķepurojušies visi visās paaudzēs, tā jābūt un viss.
Pirmā pieeja, ja kādam tīk, ir liberāla, otra - konservatīva. Un katram ir izvēle: vai sekot sirēnu saucieniem un pa taisno mesties bezdibenī, vai varbūt tomēr kūļāties tepat pa maliņu, proti, tādā valstī un tādā sabiedrībā, kāda nu te ir.
Ja «partiju dueļa» veidotāju rīkotās telefonaptaujas dalībnieki tovakar bija reālas personas, tad sanāk, ka uz katru zvanītāju, kas gatavs mesties ideju valstības bezdibenī, tomēr ir pa kādiem trim, kas labāk ķepurojas tepat vecajā, labajā cilvēciskās niecības un kodēm un rūsai lemtās mantības valstībā. Tas iepriecina.