Tā es domāju tad, kad man bija uzticēts deju svētkiem veidot prologu. Nodomāju — kas tad tur sevišķs: ja prologs, tad prologs. Tas nekas, ka nekad tā nav bijis. Bet šoreiz būs — deju uzvedumam būs sākums. Man gribējās tik daudz! Tas bija laiks, kad brīvība dziļi noglabāta un apslēpta gruzdēja katra latvieša sirdī, kad alkatīgi tika tverts katrs brīvāks vārds starp dzejnieku dzejas rindiņām. Es ticēju, ka dejai piemīt milzīgs emocionālais spēks, kas šeit stadiona pārpildītajās tribīnēs vistiešākā veidā varētu uzrunāt skatītāju. Gribējās, lai milzīgais stadions saviļņotos…. Kā to izdarīt? Un es izdomāju. Latvijas karte! Ornaments, ko veidos dejotāji būs karte, un ikviens domās varēs ar zelta jostu apjozt savu Tēvuzemi. Sapratu — tas būs izaicinājums. Latvijas karte starp padomijas saukļiem!
Apjukums
Biju nobijusies no savas neprātīgās idejas. Mierināju sevi — vienmēr kaut kas taču notiek pirmo reizi. Māca šaubas. Vispirms saskaņā ar scenāriju vārdos vajadzēja ietērpt visu Ļeņina 100.dzimšanas dienai veltīto Deju svētku norisi. Bija jāraksta tā, lai viss izklausītos nevainīgi. Lai komisija scenāriju apstiprinātu, nenosauktu mani par nacionālisti un neatņemtu man iespēju darīt šo darbu. Es uztraucos, jo viss gāja pārāk gludi. Manu scenārija ieceri apstiprināja. To, ko sajutu un pārdzīvoju tajās minūtēs, kad iecerei vajadzēja sākt realizēties, iepriekš nekādi nespētu ne iedomāties, ne paredzēt.
Režisors vai virsvadītājs mēģinājumu vada, stāvot skatītāju tribīnēs uz paaugstinājuma. Tādā veidā vienlaikus ir pārskatāms viss stadions. Kartes kontūru bija jāveido 480 dejotājiem. Rasējumu lapās līdz pēdējam sīkumam biju norādījusi, kur katram jāatrodas, jāvirzās un jānokļūst. Pakāpeniski, savienojoties atsevišķajām dejotāju līnijām, bija jāveidojas kartei. Jaunā pieeja svētku uzvedumam, kad nevis jādejo, bet ar lielizmēra zīmējumu vai ornamentu jārisina sižetisks uzdevums, tajā laikā deju ansambļu vadītājiem un dejotājiem bija jaunums un viņi jutās apjukuši. Satraukti vēroju vadītājus un dejotājus, kas, galvas kopā sabāzuši, mīņājās uz vietas, mēģinot izprast norādes zīmējumā. Kartes līnijas neveidojās.
Mēs uzvarējām!
Nepielūdzami dila dārgās, mēģinājumam atvēlētās minūtes. Sajūta, ka tūliņ, tūliņ, neko vairs nevarēs glābt, tajā mirklī sastindzināja manu prātu, mute kļuva sausa. Rokā es turēju megafonu, bet pateikt nevarēju neko. Sajūta bija briesmīga. Aiz muguras man stāvēja cilvēks, kas ik pa brīdim pabāza man priekšā pirkstu un bakstīja manā pulkstenī. Tomēr tādā brīdī, kad izšķiras būt vai nebūt, cilvēkā atraisās tādi apslēptie spēki, ko viņš pats neapzinās. Tā notika arī ar mani, kad izmisums sagrābj visus locekļus, tad trulā aptumšojumā ieslēdzas izdzīvošanas signāli. Mani jau neviens negrasījās ne nošaut, ne kā citādāk nogalināt, bet sajūta bija tieši tāda. Var nenogalināt fiziski, bet var nogalināt ticību sev, pašcieņu, profesionālo godu. To var.
Šajā mirklī sapratu, ka tikai es pati, nezaudējot neko no dārgā laika, spēšu pagriezt situāciju uz labo pusi. Man liekas, es nevis aizskrēju, bet, neskaroties pie zemes, lidoju pāri milzīgajam attālumam. Nezinu, kas man lika traukties tieši uz labo pusi — pie dejotājiem, kas atradās pie kartē paredzamajiem ģeogrāfiskiem punktiem Ape—Alūksne. Nespēdama neko paskaidrot, es, sekojot rasējuma lapas zīmējumiem, dejotājus stūmu, raustīju, un, tverot katru aiz rokas, iebīdīju pareizajā vietā. Tā pēdējās dārgajās minūtēs tika izglābta ideja. Un drīz skaista līnija mērķtiecīgi sāka virzīties no Apes uz Valkas pusi.
Dejotāji, izpratuši, ka šoreiz nav jāveido ornaments dejā, bet zīmējumam ir cita nozīme, paši meklēja un atrada pareizās vietas. Mans sasprindzinājums pazuda, iestājās atslābums, kad viss kļuva kā nereāls attēls. Kartē jau iezīmējās Ventspils un Liepāja. Dejotāji bija pārņēmuši stafeti un zīmējuma līniju locīja uz Rīgas pusi. Darbs, kura nozīmi tajā brīdī vēl bija grūti novērtēt, bija paveikts. Mēs uzvarējām. Kopīgiem spēkiem milzīgā laukuma mērogā mēs bijām uzbūruši savu Latviju.
1970. gadā dejotāji stadiona zaļajā laukumā pirmo reizi Deju svētku vēsturē uzauda visskaistāko rakstu, ko pazīst mūsu tauta. Tā bija mūsu zemes robežlīnija — Latvijas karte.