Dienas komentārs: kur ir augstskola, kur ir izcilie skolnieki?

Būtu pats no sākuma vārdu "kompEtence" glīti uzrakstījis !

Latvijā ir vismaz divi žurnālistikas ģēniji - Žurnālists bez diploma un Žurnāliste ar diplomu. Ir arī kāda redakcija N, kurā prot izskolot žurnālistus. Abi guru ir ap četrdesmit, jo skolā gājuši 90. gadu sākumā. Vai arī vecāki - jo viss, kas noticis universitātē ir bijis kā bērnu dārzs. Jau skolā visu zinājuši. Secinājums - ar diviem vaļiem par maz, lai latvju žurnālistiku celtu goda un slavas augstumos, tāpēc - tā ir stipri sabrukusi. Iespējams - paši arī nav sevišķi stipri, ja šitā jau stāsta jaunības dienu stāstiņu (ka tik nav sekojuši Treijam piemēram!).

Aha! Dūze mums, mācot, kā runāt pa telefonu, sacīja - nekad nesakiet ", labdien, jūs traucē tāds un tāds", jo tad tas cilvēks otrā galā tā arī pateiks - jā, jūs traucējat, un noliks klausuli. :) Šitā ir vienīgā lieta, ko no Dūzes un Šulmanes tandēma atceros. Mums bija tāda taktika - viņas jautā kaut ko nesaprotamu, un mēs murgojam pretī arī kaut ko nesaprotamu. Un visiem labi. Un ieskaites nokārtotas. Vēl tik aizmirsu, ka bija arī leģendārais Treijs, kurš lasīja Latvijas žurnālistikas vēsturi un dzeršanas dēļ nenāca ne uz lekcijām, ne eksāmeniem. Gods kam gods, Brikše ar šo veco vīru tika galā.

Precīzi, kolēģe, kā naglai uz galvas. Es arī labi atceros to bērnudārzu pie Dūzes un Šulmanes. Vienreiz atnesa spēļu telefonus uz lekciju, lai mācītu, kā pareizi zvanīt cilvēkiem - pateikt labdienu, nosaukt savu vārdu u.tml. Bet par knifiem, kā, piemēram, izvilināt informāciju, kad intervējamais negrib runāt - ne vārda. Tad nu to mācījāmies paši no savas pieredzes.

Piemēram, ir tāds sporta portāls LV "sportacents.com", kurā raxta jaunieši- gan skolēni, gan varbūt studenti. Tiek rakstīts par visu, bet ar daudzām kļūdām. Runā, ka par rakstu saņemot kādus 50 santīmus, bet vai tā tiešām ir, grūti pateikt. Tajā pašā laikā sevi viņi reklamē kā vadošo sporta portālu, bet ir daudzi citi portāli Latvijā, kas raksta kvalitatīvāk un kuros strādā tiešām žurnālisti, nevis skriberi. Arī bildes viņi ņem no visas pasaules, neprasot atļauju autoriem. Galvenajam redaktoram Ingmāram Jurisonam ne silts, ne aukts, viņš savu virtuvi nav varējis sakārtot līdz šim. Domāju, ka viņi nav vienīgie tādi, bet skaidrs ir tas, ka medijs Latvijā var būt ļoti profesionāls un gudrs līdz pat sētas līmenim un "skolēna dienasgrāmatas" ierakstu publicēšanas.

Taisnība - 90.os LU Žurnālistikas katedrā bija pamatpriekšmeti "komunikācija" daudzos un dažādos veidos, bet pasniedzēji - absolūtas 0. Dūze un Šulmane pašas nesaprata, ko runā, Mirļins un Mozers savus biznesa projektus bīdīja, Skrudra ierēca par studentiem, Brikše kaut ko vervelēja, Kleckins katrā kursā vienu un to pašu stāstīja, bet Kruks, kurš toreiz bija jaunais un daudzsološais, vienkārši ilgstoši slimoja un viņa lekcijas mēs tā arī nedzirdējām. Mani izskoloja redakcija. Toreiz redakcijas vēl skoloja savus jauniņos. Tagad vairs nav ne normālu redakciju, ne cilvēku, kas gribētu jaunos mācīt. Jā, un toreiz mēs paši lasījām presi. Un zinājām, kas ir kurš ministrs. Un citu arī. Mums interesēja,.

Pirms 15 gadiem nolemu iziet dazus kursus kopaa ar zurnalistiem ( C dalja kadreiz LU bija). sviestc bija konkrets - vinji jau tolaik neparzinaja nevienu ekonomisku - politisku jautajumu, arii kads 3 kurss laikam. tad es sapratu, ka no tadiem veidoties var 1 no 100 buut cilveks, kas saprot ko raksta vai runaa.

Kolēģis pateica atklāti un precīzi. Pats aizgāju no LU žurnālistiem otrā kursa beigās 90. gadu sākumā - neredzēju jēgu. Vienīgais labums bija nevis no žurnālistikas mācībspēkiem, bet pasniedzējiem, kas mācīja, piemēram, antīko literatūru - citādi nebūtu Homēra "Odiseju" izlasījis. Domburs arī nepabeidza pat ne otro kursu, toties noteikti zina, kas ir kurš ministrs. No mana kursa retais cītīgais absolvents(e), kas "nolauza" līdz galam, tikai daži strādā šajā profesijā. Tiesa, viņu vidū bija vēlākie arī "Dienas" žurnālisti, bet vēlākos laikos pavisam gājis uz leju. Esmu strādājis vairākos izdevumos, arī vadošos amatos, kur jāskolo reportieri, un no LU izglītības nekādas jēgas nebija. Ja cilvēks bija lietaskoks, tad bija, neatkarīgi no diploma. Pēdējos gados manā izdevniecībā redzētie censoņi no LU "žurnālistiem" bijuši tādi slīmesti, ka jābrīnās. Nekāda piedāvājuma, toties ambīcijas un lecīgums (ne ar ko nepamatots) - uh! Reiz darba intervijā pajautāju meitenei - kāpēc tu izvēlējies žurnālistiku? Nezināja, ko teikt. Nebija ne vēlmes darīt pasauli labāku, karot pret netaisnībām vai būt notikumu virpulī un pavēstīt pirmajai - nekā! P.S. Man ir niķis neskatīties TV ziņas, bet pat bez tā var zināt, kas ir kultūras ministre, un kas veidoja valdību.

Avada Kedavra!

zupas virtuve, ubagi (vai gadījumā nemānās) un kāpēc ielas kaisa ar sāli. _________________ Jā, Bojāriņam jau labāk patiktu, lai studenti interesējas par viņam tuvām tēmām - pedofiliem, erotisko masāžu, žņaugšanu, šaušanu un cita veida nogalināšanu.

Vispār praktikanti pēdējā laikā ir kļuvuši par lēto darbaspēku, tāpēc tiem nav motivācijas darboties. Jā, dažreiz students pat paldies vārdu nesaņem par padarītio darbu. Tad kāda jēga censties? Un mediji to arī izmanto, praksē ņem visus piecus studentus, jo ,iespējms, ka kāds no viņiem gribēs sevi parādīt un labi strādās arī par velti.. Kāpēc es par naudu? Vnk.ne visi studenti ir no Rīgas, tie meklē dzīvesvietu, izbraukā un izdzīvo, bet par kādiem līdzekļiem? No sava maciņa, bet skolai jau tā ir samaksāts, un prakse rada vēl lielākas neērtības. Un tiešām pēdējā laikā tā skaitās ķeksīša pēc, jo var jau arī sarunāt un tiks ieskaitīts.. Un attieksme arī tajās redakcijās nav atkarīga tikai no studenta. Parasti nevienam nav laika "ņemties" ar praktikantiem un viņi to savu prakses laiku var nosēdēt. ( Jo katrs pats mūsdienās uztraucas par sava darba saglabāšanu un iekšēji dreb, tāpēc students tajā praksē ir tāda, kā lupata, kuru aizsūtīt uz notikumu, ja pats tajā laikā netiec.) Piedāvā ideju, tā nepatīt redaktoram. Tālāk? Zūd vēlme cansties, ja nav novērtējuma. Un jāraxta tā, kā liek un nevis kā savādāk. Jā, viss būs atkarīgs no paša intereses un vēlmes darboties, bet tomēr ir bet, ar to vien nepietiek, jo jaunajiem ir jāiekaro uzticība un viss parējais.. Viens no prakses variantiem priekšdienām -blogosfēra. Studenti, veidojiet savus stāstus, sižetus un tikai tad piedāvājiet tos sabiedrībai un mūsu LIELAJIEM MEDIJIEM..Bet raksta autors rīkojas nekorekti, zākājot, tā vietā, lai strādātu ar jaunajie un rādītu tiem piemēru! Fuj..

Šogad pēdējā (178) ir Eritrea ar 105 punktiem. Latvija ir 30. vietā ar 8, 50 punktiem. 10. vietā no beigām ir Ruanda ar 81 punktu. To var apskatīt te - Visi varam uz laiku atslābt! Lai tiktu pēdējā desmitniekā vispirms jātiek laukā no Eiropas Savienības!

Labais textiņš! Beidzot kādam humora izjūta parādījusies! Cik vietu ir tajā preses indeksā, lai būtu skaidrs, kāds numurs būs Latvijai? Orientējoši, domāju, kopā ar Koziolu un Bojāru varam cerēt uz pēdējā desmita sākuma galu.

Viestur, sasauc 'Dienas" ražošanas sapulci, lai apspriestu galvenā redaktora profesionālās potences uzrakstīt kvalitatīvu rakstu avīzei! Nost ar neprofesionāliem redaktoriem latviešu žurnālistikā! Lai dzīvo preses brīvība! Visi cīņā par vietu Latvijai preses brīvības indeksa pirmajā trijniekā! Sarauj! Urrrrāāāā'!

Ieliku arī 'zvaigzni" - kā naglai uz galvas! Derīgi būtu parunāt par Bojāra raksta kvalitāti, jo tas koncentrēti parāda žurnālistikas problēmas - pavirši un nejauši savākti fakti, no kuriem tiek izdarīti plaši vispārinājumi, neiedziļināšanās problēmā, pamācošs tonis un moralizēšana. Šķiet, autoru pašu jau nemaz tās problēmas īsti neuztrauc. Iespējams - mērķis bija 'uzsildīt' lasītājus un dabūt komentārus. Tas tad nu ir izdevies! Bet, ja man būtu par šo rakstu jāmaksā, pērkot avīzi, es bez tā lasīšanas un arī savas rakstīšanas iztiktu. Tagad vienkārši interesanti pavērot, kā PR ļaudis uz kārtējā žurnālistikas līķīša pakāpjas.