Vienojoša saite starp šiem mēnešiem ir Latvijā nebeidzamā publiskā diskusija par latviešu valodu. Tā atkārtojas no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Var saprast un atbalstīt latviešu bažas par savas valodas saglabāšanu pasaules vējiem tik atvērtā sabiedrībā, kāda ir Latvija mūsdienu globalizētajā pasaulē, taču nevar saprast un atbalstīt nevīžību, ar kādu paši latvieši – latviešu ģimenēs dzimušie, latviešu bērnudārzos un skolās gājušie, latviešus publiski pārstāvošie – izturas pret savu dzimto valodu.
Ja pašiem nav cieņas pret savu valodu un atbildības par tās lietošanu, nevar to prasīt no citiem. Neviena valodas inspekcija nepiespiedīs, tā ir katra valodas lietotāja personiska atbildība mīlēt un kopt savu valodu ne tikai vārdos, bet arī darbos. Vieglāk ir ar pirkstu rādīt citu virzienā, daudz grūtāk ir atzīt savas nepilnības un labot tās. Taču valsts svētku mēnesis ir īstais laiks, lai apņemtos ar lielāku cieņu izturēties pret savu valodu, pieliekot savu mazo roku lielā darba darīšanā mūsu valsts un tautas labā.
Lai kļūdu labošanas darbs nav jāsāk no baltas lapas, dodu tipiskākos piemērus no latviešu plašsaziņas līdzekļiem, kas ne tikai ētera viļņos izskanējuši, bet arī drukātajos līdzekļos caur redaktoru rokām gājuši. Nesaukšu vārdā, kurš un kad tos lietojis, varu vien piebilst, ka starp citiem sabiedrībā cienītiem cilvēkiem ir pat augstskolu profesori.
Krīzes laiks ikdienas leksikā vairojis skaitļu daudzumu, taču nezin kādēļ jaucam ciparus ar skaitļiem. "Cipars" saskaņā ar Latviešu valodas vārdnīcu ir "grafiska zīme skaitļa apzīmēšanai", "skaitlis" – jēdziens skaita, daudzuma izteikšanai, ko rakstiski apzīmē ar ciparu vai ciparu kopu. Līdzīgi kā rakstu zīmes jeb burti veido vārdu.
Budžeta skaitļus mums patīk "cirpt" un "īsināt". Valsts budžetu alegoriski varētu uzskatīt par cērpamu aitu, bet īsināt gan var tikai svārkus vai laiku, nevis budžetu vai darbiniekus. Iespējams, ar krīzi un samazinājumiem visapkārt var skaidrot arī moderno latviešu tendenci daudzskaitliniekus padarīt par vienskaitliniekiem – debate, rūpe, baža, šauba, raize, aizdoma.
Latviešiem kā radošai tautai pat krīzes apstākļos prāts nesas ieviest kaut ko jaunu, it īpaši darbības vārdu saimē – iespringt, iefrāzēt, uzveidot, ekspertēt, nouzraudzīt. Nevienu no šiem vārdiem man neizdevās atrast nedz Latviešu valodas vārdnīcā, nedz Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā. Tikpat atvērti esam arī tādiem jauninājumiem kā "dīls" un "meinstrīms", kurus angliski nerunājošie latvieši diez vai vispār saprot. Toties viņi droši vien saprot, ka tik iecienītais "pa lielam" ir tiešs pārcēlums no krievu valodas "po boļšomu".