Es saprotu, ka lietu kārtība pasaulē paredz arī visādu negantu baktēriju un vīrusu klātbūtni, bet šā fakta pieņemšana taču neliks man protestēt pret jauniem medikamentiem vai vakcīnām, kas apdraudēs «dzīves daudzveidību».
No šī viedokļa var tikai apsveikt, ka arī Latvijā ir ļaudis, kuri neuzskata, ka labais tonis ir krist ap kaklu Citādajam. Tomēr kādēļ šī nopietnā tēma atkal ir reducēta līdz seksuālajām minoritātēm? Ja PLL un baznīctēvu sašutumu izraisījušajā mācībgrāmatā būtu teikts, ka heteroseksuālisms ir kaut kas vecmodīgs, cilvēka personību ierobežojošs utt., tad ministra Broka «saukšanu uz tepiķa» varētu saprast, jo tā būtu viena viedokļa propaganda. Bet, ja runa ir par to, ka jaunajiem cilvēkiem tiek paskaidrots, ka homoseksuālisms nav slimība medicīniskā izpratnē, tad par ko ir brēka?
Un kādēļ par t.s. tradicionālo vērtību aizstāvēšanas stūrakmeni kļuvusi tieši cilvēka seksualitāte? Šķiet, tā tomēr ir tāda cilvēka būtības sastāvdaļa, ko ar propagandu tik viegli mainīt nevar. Ja mūsu konservatīvajiem ir pretenzijas pret kultūras relatīvismu, tad kādēļ viņi tik maz vēršas pret, piemēram, patēriņa kultu, kas caur reklāmu, komunikācijas kanāliem patiešām gāžas pār ļaudīm, līdz jaunie pilsoņi, par kuriem it kā tādas rūpes, vairs nesaprot, ka nevajag ārdīties, lai tikai netiktu uzskatīts par lūzeri, lai viss būtu «kā normāliem cilvēkiem». Kāpēc šie multikulturālisma pretinieki daudz vairāk neuztraucas, ka cilvēkiem tiek potēts, ka viņu saknes, kultūras piederība, vēsture XXI gadsimtā ir kaut kas nesvarīgs, pat reakcionārs?
Neļaušanās relatīvismam ir uzteicama, tikai vajadzētu izvēlēties labākas prioritātes.