Igauņiem dzimstība un mirstība ir gandrīz līdzsvarā, vien par pieciem cilvēkiem vairāk nomiruši nekā piedzimuši, piektdien raksta laikraksts _Diena_. Arī bērnu skaitā vairāk nekā pusotru reizi mazākā Igaunija ir ražīgāka - pērn Latvijā piedzima ap 19 000 bērnu, savukārt Igaunijā - 15 800 bērnu. Latvijā vidēji ir 1,2 bērni sievietei, Igaunijā - 1,6. Turklāt krīzes gados kaimiņiem bērnu skaits nav sarucis, kā tas noticis Latvijā. Jautāta, kādēļ pie kaimiņiem zāle zaļāka, igauņu demogrāfijas eksperte Lūle Sakeusa skaidro: atšķirība starp mums, visticamāk, slēpjas vispārējā sociālajā drošībā. Proti, igauņi izšķiras par labu bērniem, jo ir drošāki par savu bērnu nākotni. Iemesls arī varētu būt tas, ka igauņi krīzes laikā nav cietuši no pēkšņiem asiem griezumiem plānotajā ģimenes budžetā.
“Mēs vienkārši paļaujamies uz mūsu konstitūciju,” atšķirību “recepti” laikrakstam Dienai atklāj kāda Igaunijas Sociālo lietu ministrijas ierēdne. Igaunijā gan ir arī nedaudz augstāks labklājības līmenis.
L. Sakeusa Dienai nosauc galvenos apstākļus, kas ietekmē dzimstību Igaunijā un Latvijā. Pirmkārt, iespaidu atstājusi pāreja no padomju laikiem, kad daudzas jaunās ģimenes tika pie dzīvojamās platības un nebija lielu izvēles iespēju, uz neatkarības laiku, kad atklājās virkne iespēju. Otrs iemesls - samērā lielā ieceļotāju (imigrantu) populācijas proporcija. Abās valstīs šai populācijai dzimstības koeficients ir zems.
"Citās Eiropas valstīs tieši ieceļotājiem ir augstāka dzimstība, jo viņi nāk no reģioniem, kur ir daudz augstāks dzimstības koeficients. Ieceļotāju populācijas kopē uzvedības modeļus, kas ir viņu mājās. Krieviem dzimstība ir ļoti kritusies. Tādēļ, kopējot dzimtenes uzvedību, ieceļotāju dzimstība ir zema," saka L. Sakeusa.
“Citādi igauņiem un latviešiem varētu būt ar trešo ietekmējošo apstākli - vispārējo sociālo drošību. Proti, vai es vēlos audzināt savu bērnu nākamos 20 gadus šajā sabiedrībā?” saka demogrāfe. Piemēram, jābūt skaidrai atbildei: vai māmiņu algu nenogriezīs, vai pēc tam būs bērnam vieta bērnudārzā, vai varēs skolot bērnu, vai ir droši atstāt bērnu spēlēties pagalmā, vai viņš nepārņems sliktus ieradumus? “Ir arī plašāki mērķi - kur mēs kā sabiedrība ejam tuvākajos piecos desmit gados. Vai to mēs sabiedrībā apspriežam? Ja nav nekādas cerības, ka griezieni ir tikai uz laiku, bet nav zināms, kad tiks atlikts atpakaļ nogrieztais. Tā ir lielākā atšķirība starp mums,” spriež L. Sakeusa.
Visu rakstu lasi 25.februāra laikraktā Diena vai sadaļā Šodien laikrakstā.