Riga Conference 2010 laikā E.Lūkasu intervēja Dienas komentētājs Didzis Meļķis.
Cik likumsakarīga Latvijai pirms sešiem gadiem bija izšķirīgā iestāšanās NATO un ES, un cik lielā mērā tas tomēr ir veiksmes stāsts?
Katrā ziņā tas nebija likumsakarīgi iepriekšnolemtības nozīmē. Es šeit dzīvoju 1990. gadā, un zinu, ka viss ļoti vienkārši varēja attīstīties pavisam citā virzienā. Ja tolaik kāds būtu teicis, ka pēc 20 gadiem jūs būsit NATO, ES, Šengenas zonā, un eiro jūs gaidīs aiz nākamā stūra, to būtu uzskatījuši par jukušu. Tomēr veiksme šai stāstā, tāpat kā citos, ir tikai no vienas puses. Pilnīga veiksme ir tikai pasakās. Šai pasaulē «ilgi un laimīgi» fināls nav paredzēts – šis ir nebeidzams stāsts.
Latvija un citas Baltijas valstis ir tikušas galā ar lieliem ģeopolitiskajiem izaicinājumiem, iekļūstot lielākajos rietumu klubos, iegūstot tirgus ekonomiku un darbojošos demokrātiju. Liels darāmais darbs aizvien paliek valsts dienesti, valsts pārvalde, kam būtu vēlams darboties Skandināvijas līmeni. Un uz to ir vēl garš ceļš ejams – uz tāda līmeņa veselības aprūpi, izglītību, tieslietām un citām ikdienas sastāvdaļām.
Ļoti labi sasniegumi Latvijā ir privātajā sektorā. Mūsdienās ieeju kādā labā latviešu kompānijā un redzu, ka tā ir tik pat laba, kā jebkur citur pasaulē. Un viņi sāk izjust, ka valsts vēl nedarbojas tik labi, kā varētu. Kā tas ir, piemēram, Zviedrijā. Tas ir jūsu lielais izaicinājums.
Tad kas ir mūsdienu Latvijas izaicinājums?
Dzīves kvalitāte. Pavērtējiet emigrāciju, kas Latvijai ir nopietna problēma – tā nav tikai naudas dēļ vien. Teksasā varētu pelnīt vēl vairāk, bet viņi nebrauc uz Teksasu, jo tur nav tik laba dzīves kvalitāte. Ja zema dzīves kvalitāte sakrīt ar zemām algām, tad cilvēki brauc projām.
Pie zemas kvalitātes piederas arī neprognozējamība, kas cilvēkus ļoti nospiež.
Brīvības un demokrātijas svarīgs uzdevums ir prognozējamības radīšana. Padomju Savienībā bija pastāvīga nedrošības sajūta – tevi varēja represēt, un tu pat nezināji, kāpēc. Kaut arī tas ir mainījies, Latvijas sabiedrībā aizvien ir nepieciešamība celt uzticēšanās līmeni, kas balstās uz paredzamību, kad cilvēki uzticas viens otram un valstij. Tas nozīmē, ka algas vienu gadu netiks samazinātas par 20% un nākamajā – vēl par 40%.
Šo to jau varētu arī pieciest, ja vien redzētu tam jēgu.
Cilvēki ir labprātīgi arī uz upuri, bet tikai prognozējamas dzīves kontekstā. Cilvēki nav gatavi lielām pārmaiņām, ja neparedzams ir pilnīgi viss, un Latvijā atmosfēra ar jūsu augšup un lejup ejošajām līknēm ir ļoti drudžaina. Latvijas politika ir pārāk interesanta, un labāk būtu, ja tā būtu garlaicīga. Kā Zviedrijā, kur garlaicīgu centriski kreisu valdību nomaina garlaicīga centriski labēja valdība. Politikai ir jābūt garlaicīgai. Bet šeit ir ārkārtīgi eksotisks pret ārzemēm vērstas godbijības, naudas, personisku ambīciju u.tml. sajaukums. Tas cilvēkiem liek justies, ka viņi dzīvo ziepju operā, nevis īstā dzīvē, un tas ir slikti.
Ja pievēršamies politikai, cik pamatotas ir eiropiešu sajūtas par ASV ārpolitikas atvēsumu pret šo reģionu?
Tāda sajūta ir visiem rietumiem piemītošās pašpārliecības trūkuma dēļ. Krīze valdības ir vairāk pievērsusi pašaizsardzībai, protekcionismam un izolacionismam un mazāk – starptautiskām saistībām. Cilvēkiem vairs nav tās pārliecības par saviem resursiem, kāda pirms 10 gadiem. Kad izcēlās karš bijušajā Dienvidslāvijā, Eiropu un Ameriku iesaistīt bija diezgan vienkārši. Neesmu pārliecināts, vai šodien tas būtu tik viegli.
Amerikas pozīcijas sakarā jo īpaši Baltijas valstīs ļoti nozīmīga ir rīcības plānošana kara draudu gadījumam (angl. – contingency planning, turpm. – konflikta plāns). Kad iestājāties NATO, jūs tur iestājāties «uz papīra». Tas, protams, ir lieliski, tomēr tas nebija praktisks militārs plāns ar 100% garantijām. Baraka Obamas administrācija pašlaik dara to, ko Džordža Buša administrācija nedomāja darīt – tā spiež uz īstu konflikta plānu pieņemšanu, kam fonā ir lielas un nopietnas militārās mācības. Tā kā es teiktu, ka patiesībā Amerika ir itin labi pastrādājusi.
Tad, salīdzinot ar Bušu, Obamas it kā vēsākā attieksme tāda šķiet tikai no ārpuses?
Buša administrācijā bija ārkārtīgi labas amatpersonas, un komanda, kas strādāja ar Austrumeiropu, bija ļoti spēcīga. Galu galā tieši šī administrācija Baltijas valstis iedabūja NATO. Tai pašā laikā viņš uzstāja, lai Gruzija un Ukraina saņemtu rīcības plānu nākamajām dalībvalstīm, kas noteikti bija pareizi, tomēr šo to viņš arī nepanāca, piemēram, to pašu konflikta plānu Baltijai. Pašreizējā ASV administrācija par Ukrainu un Gruziju nav tik entuziastiska, kas ir saprotams, un turklāt viņi mēģina «pārlādēt» attiecības ar Krieviju. Arī tas ir labi, bet viņiem ir jāpasaka skaidri, ka tas nenozīmē austrumeiropiešu iztirgošanu. Un šim mērķim kalpo pašreizējais uzsvars uz konflikta plānu izstrādi. Tādējādi jūs no ASV un Krievijas attiecību pārlādes esat pat ieguvēji. Protams, konflikta plāni ir slepeni, un NATO par tiem daudz nerunā, jo pretējā gadījumā, piemēram, Krievijai būtu vieglāk īstenot pretpasākumus. Ka NATO skatījumā draudi ir nopietni, ir redzams kaut vai no militāro mācību scenārijiem.
Ļoti svarīga ir pašu Baltijas valstu veltīšanās savai drošībai, jo Vašingtonā un ASV ir jautājums, kāpēc tērēt savu nodokļu maksātāju naudu, lai tādu Latviju aizstāvētu, kas savai drošībai negrib atvēlēt par 2% no IKP? Tas ir svarīgs jautājums, un ir ļoti labi, ka igauņiem tas procents faktiski atbilst prasītajam. Bet Latvijai un Lietuvai ir ļoti pamatīgi jāpārdomā, vai tiešām jums jūsu drošība rūp. Tai ir jāvelta naudu, ir jābūt spējīgiem piedalīties misijās, kas ir svarīgi NATO saistību pildīšanai, un ir jābūt arī pašiem savam teritoriālās aizsardzības plānam. Es par to nerimstos runāt, kad vien tieku pie jūsu premjeriem, aizsardzības ministriem vai jebkura, kas gatavs klausīties.
Kādas ir attiecības starp ASV pašreizējo politiku pret ES kopumā un politiku konkrēti pret Austrumeiropas valstīm?
Obamam Eiropa kā institūcija ir līdz kaklam. Viņš ir noguris apmeklēt tikšanās reizes, kur 27 cilvēki viņam stāsta vienu un to pašu, turklāt diezgan sliktā angļu valodā un vienmēr sūdzas par Ameriku. Instinktu līmenī ASV administrācija grib būt eiroentuziasti, jo viņiem patīk šis pasaules uzskats, liela daļa no šejienes organizācijām, sadarbība un viss cits, tomēr Amerikas amatpersonas un nodokļu maksātāji jūtas vīlušies, ka katru papīru ir jātulko 27 oficiālajās ES valodās. Ja ES gribētu, tā attiecības ar ASV varētu padarīt daudz vienkāršākas.
Obama ir pēc aukstā kara prezidents. Viņa atskaites punkti nav uzartās robežas pludmales, Berlīnes mūris, 1989. gads un komunisma krišana. Bušam tie bija lieli atskaites punkti, bet ne Obamam, kas pasauli redz vairāk ziemeļu–dienvidu, nekā austrumu–rietumu dalījumā. No otras puses viņš ir ļoti pragmatisks, un saprot, ka Amerika viena pati nespēj atrisināt problēmas visā pasaulē un ka tā beigu beigās izrādās par Ameriku lielāks un bagātāks bloks. Tāpēc Amerika saprot, ka ir nolemta sadarbībai ar ES, kaut gan bez sevišķa entuziasma.
Tad Austrumeiropai uz īpašu ASV attieksmi cerēt nav iemesla?
Amerikāņi ES pretraķešu aizsardzību padarīs lielāku, plašāku un visdrīzāk arī labāku. Lai sagādātu raķešnesēju kuģi Baltijas jūrai, ES vajadzētu kādu gadsimtu. ASV attiecības ar Poliju ir labas. Amerikāņiem patīk Donalds Tasks un Boņislavs Komorovskis, un Polija saviem spēkiem ir spējīga sniegt pamatīgu ieguldījumu: sūtīt karaspēku uz tālām vietām, lai nogalinātu, un tiktu nogalināti arī paši. Krīzes situācijā to nevar teikt par visiem Rietumeiropas sabiedrotajiem, jo beļģi un portugāļi pievīla. Poļiem līdzīga attieksme ir arī latviešiem un lietuviešiem, tikai skaitliski mazākā apjomā. Tāpēc es domāju, ka Austrumeiropa no Amerikas gūst diezgan daudz, un tas pats notiek pretējā virzienā.
Sava veida problēma ir tajā, ka jūsu attiecības ir diezgan labas. Jo taisnība ir sakāmvārdam, ka «smēre tiek čīkstošam ritenim». Un šādi pēc uzmanības čīkstoši riteņi ir Irāna, Tuvie Austrumi, Ziemeļkoreja, nabadzība Āfrikā, Čavess Venecuēlā – tās Amerikai ir spiedīgas un sarežģītas problēmas. Austrumeiropa netiek uzskatīta par problēmu, tāpēc nesaņem līdzīgu uzmanību.
Kas ir tas, ko Amerika uzskatīs par eiropiešu pašu darīšanu un tajā nejauksies?
Ir pārsteidzoši, cik ļoti Amerika ir iesaistīta Serbijā, Kosovā, Melnkalnē, Bosnijā-Hercogovinā, kas it kā būtu klasiskas Eiropas darīšanas. Tāpat arī enerģētikas drošība, Dienvidu koridora un Nabucco gāzes vadi, kas ir ES interesēs.Un tomēr ASV Valsts departamenta īpašais sūtnis par to tiekas un runājas ar turkiem un azerbaidžāņiem. Tas pats sakāms par cilvēktiesību un demokrātijas ideālu veicināšanu. Tam paredzēta ES Austrumu partnerības programma, un tomēr Ukrainā, Gruzijā, Moldovā, Armēnijā un Azerbaidžānā aizvien šai sakarā vairāk dara amerikāņi. Kā eiropietim man gribētos, ka mēs šīs problēmas atrisinātu paši, un amerikāņu atbalsts būtu tikai kaut kur fonā. Tomēr eiropieši izskatās diezgan bezcerīgi, un amerikāņi nāk, lai lietas notiktu.
Tad cik objektīvas ir Eiropas pretenzijas uz vienotu politiku un attiecīgu teikšanu?
ES aizvien ir veiksmīgas tapšanas stadijā. Vēl pirms 25 gadiem tā bija tikai dažu bagāto valstu brīvās tirdzniecības klubiņš. Pirms tā kļūs par pasaules lielvaru, vēl kāds laiks paies, un resursus šķiest tam nav jēgas. Lisabonas līgums šai procesā ir nevajadzīga uzmanības saskaldīšana, jo viss, kas ES pašlaik notiek, varētu notikt arī bez tā. Pārāk daudz pūļu tika veltītas arī eiro pāragrai ieviešanai. Grieķijā, Spānijā un Itālijā notiekošais ir tam pierādījums.
Vai tās ir eiro, vai pārvaldes problēmas?
Eiropas problēma ir spēcīgs un ne īsti demokrātisks parlaments. Tā ir Potjomkina sādžas demokrātija. Savukārt Eiropas Komisija ir pārāk vāja. Es gribētu redzēt spēcīgāku EK ar ierobežotu komisāru skaitu, kas pārsvarā nodarbotos ar konkurenci. ES pirmām kārtām jābūt ļoti stiprai pretmonopola un konkurenci veicinošai politikai. Otrām kārtām – mums jābūt vides un ekoloģijas standartu uzstādītājiem. Neredzu jēgu tik daudziem komisāriem. Ļoti daudz ko labāk varētu darīt nacionālā līmenī, nevis ES līmenī šķiest laiku nevajadzīgām nodarbēm. Tāpēc tādām valstīm kā Latvija vajag savas lietas padarīt tik labi, cik pienākas.
Tad tā tomēr ir pārvaldes, nevis eiro kā valūtas problēma?
Tur kopā ir visas šīs problēmas sastāvdaļas. Būt eiropietim nozīmē piekļūt daudzām iespējām, tomēr cilvēkiem ir pamatīga vilšanās. Bet jābūt reālistiem. Tas ir līdzīgi kā sūkstīties, ka mani bērni nav kļuvuši par baleta vai futbola zvaigznēm, vai pasaules līmeņa laureātiem. Tas ir tāpēc, kam mēs dzīvojam īstā pasaulē, un vajadzētu būt laimīgiem, ka mūsu bērniem vispār ir iespēja spēlēt futbolu. Tāpat arī jābūt laimīgiem par to, ko ES dara un dod. Protams, turpinot to rosināt darboties vēl labāk, tomēr atceroties, ka galu galā mēs esam tie eiropieši, mēs ievēlam politiķus, mēs liekam lietām notikt. Ja ievēlam nekompetentus un korumpētus, tad varam vainot tikai sevi.
Ko sakāt par Latvijas tiekšanos pēc eiro?
Igaunija šādu iespēju ir padarījusi ticamu, un Latvijai par to jābūt pateicīgai. Daudzi ekonomisti teica, ka iekšējā devalvācija ir konceptuāli nepareizs veids, kā iziet no krīzes un ka tas vienkārši nevar darboties. Bet Igaunija pierādīja, ka var gan – ka var atgūt konkurētspēju ar mikroekonomikas elastīgumu un tā atjaunot makroekonomisko līdzsvaru un izaugsmi.
Latvijai ir ļoti cieši jālūkojas uz Igauniju un jādomā, ko no tā visa varētu dublēt. Tur ir ļoti plašs politiku spektrs, ne tikai kāda noteikta. Bet tas ir ļoti iedrošinoši un samazināja arī kredītriska reitingu Baltijas valstīm.
Tātad par spīti starptautiskām uzslavām Latvijas atveseļošanās salīdzinoši nemaz nav tik liels veiksmes stāsts?
Es teiktu, ka sūce jūsu kuģī ir aizdrīvēta, un vētra arī ir pāri. Vēl atlicis savest kārtībā motoru. Un tam ir nepieciešama politiskā stabilitāte, ar ko es domāju biznesa vides un uzticamības uzlabošanu. Tas, ka cilvēki algas saņem aploksnēs, ir ļoti slikta zīme. Ja salīdzinām nodokļu lielumu, tas Baltijā nav nemaz tik atšķirīgs, tomēr ļoti atšķiras labprātība nodokļus maksāt. Un tas ir interesants kontrasts, jo Igaunijā algas maksā legāli, bet Latvijā – nē. Ja vēlaties caurspīdīgumu, labu pārvaldību, pilsonisku paļāvību, tad šis ir jūsu atlabšanas pamatjautājums.